Vakar „Kas notiek Latvijā?” debates iezīmēja plašāku argumentu spektru par atalgojuma samazināšanas iespējām, algu līmeņiem un pieauguma tendencēm. Nevaru piekrist, ka šis uzsaukums par algu iesaldēšanu ir īpaši principiāls solis inflācijas ierobežošanā. Pat par kādu signālu vai zīmi, kas liecinātu par attieksmes maiņu, mēle neceļas to saukt. Principiāls solis būtu budžeta izveides principu maiņa, tā dēvēto bāzes izdevumu revidēšana, attiecībā par algām runājot nevis tikai par summām vai to pieauguma procentiem, bet par efektivitāti – katrā nozarē atbildot uz jautājumu, vai esoša atalgojuma ietvaros nevar paaugstināt algas, samazinot darbinieku skaitu un novēršot atalgojuma fondu nesamērīgu izmantošanu, piemēram, vecgada prēmijām. Taču, ja atklājas, ka jau mēnešiem topošā valsts budžeta projekts, kuram, turklāt būtu jāietver ne tikai viena gada plāni, bet arī trīs gadu stratēģija, vēl arvien vispār nav parādīts tā saucamajiem sociālajiem partneriem, tad premjera sasaukto ekonomistu un citu gudrinieku pāris stundu saietu otrdien valdības namā un pēc tā pasludinātos paziņojumus citādi kā par demagoģiju nosaukt ir grūti.
Runājot par algām, protams, ir virkne jomu un līmeņu, kuros valsts sektorā atalgojumu varētu piebremzēt vai pat pilnīgi apturēt. Tomēr būtu arī apšaubāmi kultivēt sociālismu, šķietami apkarojot buržujus. Jo objektīvi ir virkne funkciju, gan nozarēs, gan vadības līmeņos, kam adekvāti ir pienācīgi četrciparu skaitļi, ja negribam degradēt atbildību par attiecīgu darbu, kontekstu ar tā starptautisku konkurētspēju, kā arī valsts un privātā sektora sacensību. Svarīgam būtu jābūt citam principam – to algu līmeni, kas daudz nav attālinājies no iztikas minimuma un nekādi nesasniedz kaut pieticīgu pretenziju ceļam uz vidusšķiru, neierobežot. Nemaz nerunājot par to, ka šajā līmenī vairākās nozarēs jau esam kritiska darbaspēka trūkuma situācijā – lai pieminam kaut medmāsas vai skolotājus. Vēl un vēl lielāka uzmanība būtu veltāma arī privātā sektora zemo algu daļai un to nevis bremzēšanai, bet pieauguma veicināšanai piespiedu kārtā no valsts puses– runājot par to daļu, kur deklarētā alga vēl arvien ir tādā līmenī, kam nav nekāda sakara ar reālo tirgus situāciju. Nemainot naudas masu valstī, tas ļautu ar nodokļiem pārdalīt finanses tiem, kam tās tiešām pienākas.
Atgriežoties pie valsts budžeta kopumā, jāpatur prātā, ka atalgojums, pat pēc maksimālajām aplēsēm, veido mazāk kā ceturto daļu no visiem izdevumiem. Līdz ar to īpaša uzmanība algām būtu adekvāta, ja pārvērtētu to pamatojumu, bet demagoģiska un psihopātiska, ja ar to galvenokārt motivētu taupības režīmu. Tam ir vēl daudzi citi resursi. Savukārt ekonomikā resursi ir ne tikai valsts budžeta skaitļi, bet arī nodokļu sistēma, kuras izmaiņas arī jau ilgstoši, runājot par inflācijas cēloņiem un potenciālajām sekām, ik pa brīdim piemin gan politiķu, gan privātsektora pusē, bet sistēmiski, šķiet, neko tā arī nedara. Šobrīd, kad esam valsts budžeta ikgadējas izstrādes laikā un pieņemšanas priekšvakarā, inflācijas procents ir pietiekami skaļš brīdinājuma zvans, lai neatliktu gana daudz sistēmisku jautājumu risinājumus vēl uz gadu.
Video