Lai nebūtu pārpratumu, tiesiskuma aspektā runājot gan par trim pēdējās divās nedēļās īpaši apspriestajiem Aivaru Lembergu, Andri Šķēli un Aināru Šleseru, tāpat kā par vēl daudziem citiem vienās vai citās pozīcijās starp politiku un biznesu figurējošajiem – nav nekādu šaubu, ka viņu darbību vajag pārbaudīt, ja ir pamats šaubām, vajag izmeklēt, ja ir pamats apsūdzēt, vajag tiesāt, un, ja ir notiesājošs spriedums, protams, tas ir ceļš pa skuju taku gan politikā, gan, vismaz lielā mērā, arī biznesā. Tomēr šādi procesi, kā zināms, nenotiek ātri.
Ņemot vērā daudzos apšaubāmos politisko, ekonomisko un tiesisko interešu pārklāšanās gadījumus, politiskajam un sabiedriskajam pamatprincipam un vadmotīvam ir jābūt sargāt likumsargu neatkarīgas un tiesiskas rīcības iespējas. Šī mērķa sasniegšanai ir derīgas jebkuras aktivitātes – sākot no parlamenta atlaišanas, beidzot ar „oligarhu kapusvētku” vai jebkādām citām akcijām.
Taču ir vairāki citi aspekti, kas nav tik viennozīmīgi.

„Oligarhu kapusvētkos” publiskotās iniciatīvas ir nesliktas, tomēr tajos vēl ir „pelēkās zonas”. Petīciju platforma www.manabalss.lv ir funkcionāls formāts, taču tajā nepieciešamas saturiski kvalitatīvas iniciatīvas, pretējā gadījumā šī tiešās demokrātijas ideja degradēsies, neatkarīgi no tehnoloģiskās pieejamības.
Aicinājums jauniešiem runāties ar vecvecākiem par oligarhu lomu politikā jau saņēmis kritiku par eidžismu. Drīzāk varētu būt plašāks aicinājums pilsoniski aktīvajiem runāt ar pasīvajiem. Daudzos virzienos par to, kāda var būt „demokrātijas privatizācija”, kā „politika var nodarboties ar tevi”, kur un kur nav populisms, un tamlīdzīgi.
Nesadarbošanās princips ir ētiski ļoti loģisks, izvirzot par kritēriju savu reputāciju nesasmērēt ar sadarbību ar apšaubāmas reputācijas personām vai struktūrām. Tikai būtu skaidrāk jādefinē versijas par šīs „nevardarbīgās pretošanās” robežām, lai tas nenonāktu līdz absurdiem.
Viss ģeniālais ir vienkāršs, bet ne viss vienkāršais ir ģeniāls.

Faktiski visas šīs iniciatīvas un arī citi saukļi, kapusvētku vakarā un aizvadītajās pēdējās divās nedēļās liek atgriezties pie jautājuma par to, vai tiešām ir tā, ka visu zinām un viss ir skaidrs, tikai par to nerunājam, un ja to mainīsim, tad viss atrisināsies, vai arī tā nemaz nav, ka viss ir tik vienkārši.
„Restartēt”, protams, var Saeimu ar ārkārtas vēlēšanām. Daudz grūtāk ir „restartēt” valsti, demokrātiju, kapitālismu un īpašumu sadali tai skaitā. Āķis ir tajā, ka taisnīgums un tiesiskums mēdz būt divas atšķirīgas lietas. Aizvadītās divdesmitgades mežonīgais kapitālisms, kas Latvijā noslēdzās ar visdziļāko krīzi globālā mērogā, ir izveidojis visus tos ar netaisnīgumu pārbagātos procesus ar valsts nozagšanu priekšgalā, par kuriem zinām, bet par kuriem daudzus vairs nekad cietumā ielikt nevarēs. Vēl vairāk, šis pirmatnējais kapitāla uzkrājums nu ir kļuvis par Latvijas tirgus ekonomikas būtisku sastāvdaļu, izveidojot stingras ietekmes sviras arī politikā. Līdzdarbojušies, vismaz kā vēlētāji, ar šiem procesiem un to figurantiem, esam mēs visi. Tas, ko šobrīd var darīt, līdzās pilsoniskām pozīcijām pret kādu vai kādiem, ir runāt un formulēt tādus principus un „spēles noteikumus” politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, tiesiskajiem un sabiedriskajiem procesiem, kuros ietvertas mācības no aizvadītās divdesmitgades kļūdām. It kā tik vienkārši, bet tomēr sasodīti sarežģīti. Taču tieši šādiem principiem būtu vērts kļūt par atskaites punktu paredzamajās ārkārtas vēlēšanās. Sabalansējot cīņas pret oligarhiem, kā arī nepieciešamības pēc sociālekonomiskas attīstības ideoloģijas un programmas, kā arī etniskajās domstarpībās balstīto pretrunu risināšanas.