Pat ja daudziem algu pieaugums vēl kompensē inflāciju un arī eksportētājiem vēl ir rezerves konkurētspējas uzlabošanai, sabiedrības noslāņošanās un daudzu sociālo un profesionālo grupu labklājības kritums līdz ar skaitļos tik precīzi neizsakāmo ēnu ir pietiekami iemesli, lai sagaidītu no politiķiem skaidru, striktu un savlaicīgu rīcību. Rīcības pamatā ir jābūt gribēšanai un varēšanai rīkoties. Pēc pēdējo nedēļu norisēm ap inflācijas tēmu un arī „Kas notiek Latvijā?” debatēm vakar, vismaz par vienu no tām ir šaubas.

Inflācijas apkarošanas plāna esamība un realizācija pusgada laikā kopš tā pieņemšanas liek atgriezties pie šaubām par gribēšanu rīkoties, kas plāna pieņemšanas laikā it kā tika demonstrēta. Gribas pilnvērtīgai esībai būtu jānāk komplektā ar spēju izvērtēt situāciju un plānot vai modelēt risinājumus. Spriežot pēc pašreizējā projekta 2007.gada budžeta grozījumiem un, galvenais, 2008.gada budžeta projekta aprisēm, valsts izdevumu samazinājums tiek veidots vairāk kosmētisks, nevis pēc būtības.

Iecerētā valsts budžeta revidēšana, pārskatot tā saucamos bāzes izdevumus, jaunu taupības pasākumu ieviešana, lielo valsts būvobjektu grafiku pārskatīšana – tas viss it kā notiek, bet vairāk tomēr nenotiek. Uzskaitījumu varētu turpināt – gan attiecībā uz pēdējās nedēļās daudz pieminēto, bet resoros slepenībā turēto Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda analīzi par valsts līdzekļu izlietojuma neracionalitāti izglītības un veselības sfērās, gan attiecībā uz Eiropas ekspertu JASPERS vērtējumiem par nepamatotiem sadārdzinājumiem ceļu būvē. Kontekstā ir arī nodokļu iekasēšanas problemātika, kur jau ilggadīgi atlikta vispārējā ienākumu kontrole, eirofondu apguve, par ko publiskā telpā ir maz vērtējumu, bet kuluāros izskan neskaitāmas šaubas par efektivitāti.

Jāatzīst, ka arī politiskā opozīcija vairāk uzdod gana precīzus kritiskus jautājumus, bet neizceļas ar plašiem alternatīviem risinājumiem. Tāpēc, iespējams, viens no galvenajiem ceļiem uz inflācijas mazināšanu, tās cēloņu un seku novēršanu valsts mērogā būtu sistēmisks un plašs valsts un privātā sektora kopdarbs. Gan spriežot par valsts tēriņu racionalitāti, gan par sabalansētiem principiem atalgojuma jautājumos, gan versijām par nodokļu, konkurences un citām sfērām. Pagaidām šajā pieejā principiālu attieksmes maiņu nemana – kā arvien, uzklausa, bet lemj apšaubāmi gan no politikānisko interešu, gan racionālas argumentācijas viedokļa.

Vēl vairāk, runājot gan par uzskaitīto, gan vēl nepieminēto jautājumu  loku, kā arī par pieminēto risinājumu meklējumu formu starp valsts un privāto sektoru, rodas iespaids, ka politiski atbildīgie varneši ne tikai negrib, bet arī nespēj pilnvērtīgi aptvert šīs problēmas un uzlabot situāciju. Un tad, manuprāt, ir divas alternatīvas – vai nu šī nespēja novedīs pie pamatīgas Latvijas ekonomikas un, līdz ar to, cilvēku labklājības giljotinēšanas, vai nu ir pamats jautāt par valdības politisko giljotinēšanu jeb demisiju, kas var likt ja ne uzreiz nomainīt, tad vismaz no jaunu sapurināt tik ļoti kožu saēsto politiskās atbildības kažoku.