Kādai būt jaunajai valdībai?

Vakarvakara „Kas notiek Latvijā?” viens no galvenajiem mērķiem bija preparēt valdības deklarāciju un ar to saistītos plānus, kuras saturu pēdējās dienās pamatīgi aizēnoja personāliju ambīcijas un starppartiju manevri.

Pēdējos gados valdības deklarāciju tapšanā bijušas pārmaiņas – „Jaunais laiks” startēja ar noraidījumu koalīcijas līgumam un principiāli virspusēju pieeju valdības deklarācijas saturam. Tika solīts, ka detaļas sekos valdības rīcības plānā, tomēr nevaretu teikt, ka tas būtu bijis ievērojami detalizētāks nekā citām valdībām. Pēc tam it kā ir notikusi atgriešanās pie deklarācijas, kam jau pirms rīcības plāna būtu jāatbild uz pamatjautajumiem par sagaidāmo darbu. Tomēr tas īsti nenotiek.

Ļoti daudzos gadījumos deklarācijā ir tēzes, ka kaut ko pieņems – likumu, programmu vai noteikumus, taču nav kaut vienas frāzes, ko tas konkrēti mainīs, radis no jauna vai likvidēs.

Ir bezgala daudzas tēzes „attīstīsim”, „nodrošināsim” un tamlīdzīgi, kam neseko nekādi kritēriji, kā izmērīt, vai ir sasniegti rezultati, vai arī tikai pieņemti jauni dokumenti un radītas kārtējās darba grupas. Un, spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, šādu kritēriju nebūs arī rīcības plānā

Valdības deklarāciju plānu kvalitāte, šķiet, diezgan tieši saistāma arī ar personālijām un viņu izvēli. Piemēram, daudz apspriestā Eināra Repšes nākšana aizsardzības ministra amatā, neliecina par jelkādiem jaunumiem vai uzlabojumiem aizsardzības resorā – ne deklarāciju lasot, ne komentārus klausoties, kur par lietas būtību nav bijis ne vārda.

Gundara Bērziņa runas par veselības sfēru apliecina, ka šai jomā viņš vairs nav saucams par nekompetentu. Tomēr valdības deklarācijā iekļautas paredzamo dokumentu uzskatījums un tēžu izklāsts vēl arvien nerada skaidrību, ciktāl šajā nozarē attīstīsies tirgus principi vai valsts administratīvs regulējums, un no kurienes tiks iegūti resursi kaut tai konkurētspējīga atalgojuma radīšanai, kas tiek solīta pēc pusgada un piecos gados, pat nerunājot par paredzamās krīzes risināšanas versijām pēc 1.janvāra.

Līdzīgi šādas nozaru piezīmes varētu turpināt.

Vairākos gadījumos trūkst atbilžu arī uz jautājumu par līdzšinējo ministru amatu saglabāšanu – vai tur vispār ir izvērtējums par darba kvalitāti un rezultātiem, vai tā ir tikai inerce un vietas „aizsišana”. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no politisko konkurentu un sabiedrisko vai mediju vērtētāju (ne)aktivitātes. Piemēram, par to, vai noziedzības pieaugums, par kura mazināšanu deklarācijā iekšlietu sadaļā ir tikai tradicionālās vispārīgās frāzes „uzlabosim, pastiprināsim, pilnveidosim”, ir arī ministra atbildība.

Bieži tiek runāts par politiķu bezatbildību laikā starp vēlēšanām, vai solījumu nepildīšanu jebkurā laikā. Valdības deklarācija ir pirmais atskaites punkts, lai prasītu iespējami konkrētākus solījumus vai plānus, un, līdz ar to, atbildību par tiem. Katras valdības izveide, katra deklarācija un tās (ne)apspriešana veido tradīcijas gan par atbildību, gan plāniem. Konkrētākiem vai deklaratīvākiem – šī vārda sliktākajā nozīmē.