Atturēšos no spriešanas, kuram būtu vai nebūtu jādemisionē, tas nav šī žanra uzdevums, bet akcentēšu versiju, ka galvenais vienojošais ir publiskas apspriešanas princips. Lai gan, protams, gan attiecībā uz Emsi, gan tiesnešiem var teikt, ka viņu lēmumi ir pašu sirdsapziņas jautājumus, tomēr sabiedrības pārstāvības statuss de jure un sabiedriskā rezonanse de facto ir vairāk nekā pietiekams pamats atbildībai runāt par to. Līdzīgā statusā liekams arī klientu kā sabiedrības daļas intereses pārstāvošā advokātu aroda pārstāvis un ekspremjera padomnieks Andris Grūtups. No šī viedokļa grūti atzīt par pieņemamiem Emša un Grūtupa atteikumus piedalīties publiskās debatēs.

Mediji, kuriem arī pārmet ētikas principu pārkāpšanu, publiskajā apspriešanā nav un nevar būt vienīgie „soģi”, tiem jāatspoguļo gan attiecīgu institūciju vai arodu ietvaros notiekošo vērtēšanu, gan dažādu sabiedrības grupu viedokļus. Emša jautājuma lēnīgā apspriešana Saeimas ētikas komisijā un arī politisko partneru un konkurentu partijās, šķiet, ir tikai viens posms no nu jau ilgāku laiku notiekošās karstā kartupeļa viļāšanas saistībā ar tā saucamajiem stipendiātiem un izmeklēšanas par viņiem prokuratūrā. Iespējams, šis process būtu pamats papildināt gan deputātu ētikas kodeksu, gan likumus ar principiem, kas ļauj precīzāk fiksēt tautas priekšstāvja atbildību par nepatikšanām ar likumsargiem. Bet, jebkurā gadījumā, tas jau veido tradīcijas. Latvijas politiķu (ne)demisionēšanas vēsturē tiesiskās atbildības dominēšana pār morālo atbildību jau daudzkārt pieminēta.

Ētikas vērtēšana tiesu sistēmā, kā izrādījies, ir atpalikusi pat no parlamenta – ja deputātiem vismaz ir gan ētikas kodekss, gan komisija, kas to apspriež, tad tiesnešiem ir kodekss, bet tā ievērošanu neviens, vismaz institucionāli, nevērtē. Uz šī fona uzturu vakar debatēs izteikto versiju, pilnveidojot trešās varas cunftes pašregulāciju, ētikas gadījumu izskatīšanā ietvert arī nejuristu dalību.