Vairākus mēnešus ieilgusī šāgada valsts budžeta papildus konsolidācija aizdevēju prasīto 50 miljonu latu apmērā ir nonākusi līdz šķietamai finiša taisnei, kurā tomēr vēl ir krietnas rezerves revidēt lietu kārtību. Un ir arī nepieciešamība pēc šīs revidēšanas, jo vairākos aspektos, gan pēc formas, gan pēc satura, turpinās jau aizvadītajos gados ielaisto kļūdu atkārtošana.

Topot normatīvajiem aktiem, ir paredzēts, ka jābūt anotācijām, ar pamatojumiem, projekta apspriešanām, un tamlīdzīgi. Bieži vien šīs anotācijas top formālas, un sabiedriskajiem aktīvistiem atkal un atkal ir pamatotas pretenzijas par to. Jebkādas budžeta izmaiņas arī būs jāatspoguļo normatīvajos aktos. Tomēr pašreizējā konsolidācijas projekta tapšanā, šķiet, minētais anotāciju brāķis tiek demonstrēts jo īpaši spilgti. Nedēļām ilgi sabiedrība tiek barota ar ziņām, ka notiek diskusijas starp koalīcijas politiķiem, starp Latvijas politiķiem un ierēdņiem un aizdevējiem. Un tad tiek publiskotas tabulas, un rodas pamats šaubām, ka vispirms bijuši skaitļi, bet tikai pēc tam – pamatojumi, un krietni par maz bijis diskusiju starp politiķiem un sabiedrību, tostarp gan plaša spektra ekspertiem, gan dažādu nozaru pārstāvjiem, uz kuriem tieši attiecas plānotā konsolidācija. Pienācīga pamatojuma trūkumi ir gan saistībā ar visām vakar TV studijā pārstāvētajām nozarēm – izglītību, pasažieru pārvadājumiem, akcīzes nodokļiem, lauksaimniecību, nebanku kreditēšanu, gan saistībā ar vēl citām tieši nepārstāvētajām un dažādām sabiedrības grupām.

Nav šaubu, ka nedrīkst būt pārmērīgi daudz „svēto govju” dažādās nozarēs, nav arī šaubu, ka daudzos gadījumos ir un paliks dažādas taisnības, un ļoti iespējams, ka liela daļa no pašreiz paredzētajiem konsolidācijas pasākumiem arī ir jāīsteno. Tomēr tas nenozīmē, ka tie nav pienācīgi jāpamato. Un budžeta kategorijās, kur notiek operācijas ar skaitļiem, par katru skaitli var (un būtu jāvar) definēt skaidrus un uzskatāmus pamatojuma kritērijus, tāpat kā var atgriezties pie šobrīd plānoto nodokļu celšanas un izdevumu mazināšanas pasākumu salīdzinājuma ar tām izdevumu mazināšanas versijām, kas vismaz pēdējā pusgada laikā, dažādas valsts funkcijas revidējot, ir izteiktas, bet tagad nez kāpēc „piemirstas”.

Šai konsolidācijas plānu vērtēšanai šobrīd ir potenciāls formāts – sākot ar šodien notiekošo trīspusējās sadarbības padomes sēdi un turpinot ar nākamnedēļ paredzēto Reformu vadības grupas sēdi. Un arī būtisks stimulējošais faktors – 24.martā pieteiktā protesta akcija, ko, cik šobrīd noprotams, atbalstīs jau līdzšinējo protestu organizētāji, un potenciāli varētu atbalstīt arī citi.

Būtiski visā šajā epopejā ir apzināties to, ka tuvākās nedēļas ir ne tikai termiņš aizdevēju prasīto 50 miljonu konsolidācijas plāniem šāgada budžetā, bet šis ir arī termiņš 2012.gada budžeta politikas vadlīniju apspriešanai, jo tās būs jāiekļauj kārtējos memorandu un nodomu vēstules papildinājumos aizdevējiem viņu misijas laikā aprīlī. Un nav jau stāsts par to, ka kaut kas būtu jādara priekš aizdevējiem. Tas būtu jāizdara pašiem priekš sevis, lai vasaras beigās, topot budžeta projektam, vieni vai citi plāni nebūtu kā pēkšņs sniegs uz galvas. Līdz šim vairākkārt sabiedrība uzzināja minētajos dokumentos ietvertos plānus un nodomus jau pēc tam, kad tos bija parakstījuši politiķi un amatpersonas. Kas bija turpmāko problēmu sākums. Ir vēl viena iespēja šo kļūdu labot. Ņemot vērā aizdevuma programmas termiņus, pēdējā iespēja. Taču, iespējams, visvairāk nepieciešamā, jo skaidrs, ka budžeta konsolidācija ceturto gadu pēc kārtas pārāk daudziem jau draud būt aiz „nevaru” robežas.