Šīs nedēļas „Kas notiek Latvijā?” debašu pamatuzstādījums bija saistībā ar Lato Lapsas izdoto grāmatu „Tiesāšanās kā ķēķis” un iespējamo Andra Grūtupa telefonsarunu publiskošanu pulcināt juristus, kuri varētu spriest, kādas tad ir vai būs šī skandāla sekas. Aicinātie bija gan skandālā tieši iesaistītie, gan vairākas justīcijas nozares autoritātes un sabiedriskie līderi. Vairāki izteikumi no vakardienas debatēm jau dokumentēti ziņu lentēs, tāpēc šajā rakstā akcentēšu tikai dažus manuprāt būtiskus aspektus.

Objektīvi vērtējot, daudzas lietas šajā lietā ir pretrunīgas vai, vismaz, vērtējamas no dažādiem, arī diametrāli pretējiem skatapunktiem. Sarunu autentiskums un, tai pat laikā, konstatējumi, ka šādas sarunas tiek atpazītas un atzītas par notikušām. Privātās dzīves aizskāruma jautājums no vienas puses un taisnīgas tiesas principa pārkāpšana no otras. Šaubas par tiesisko seku pamatotību, ņemot vērā atšifrējumu neatbilstību pierādījuma statusam un ētiskās konsekvences, kam ne vienmēr vajadzīgs juridisks pamatojums.

Ar atzinību izmantojot kolēģa izdotās grāmatas trāpīgo virsrakstu, šīs līdzības turpinot, pēc vakarvakara diskusijas varam vērtēt, kas tad notiek trešās varas „mājā” pēc konkrētās „virtuves” durvju pavēršanas.

Pirmkārt, ir uzskatāms jautājums par iesaistīto personu publisko atbildību – tiesneši ir valsts amatpersonas, Andris Grūtups ir ne tikai advokāts privātā sektorā, bet ir bijis, turklāt tieši iespējamo sarunu laikā, premjera Andra Šķēles padomnieks, turklāt viņa dalība konkrētās lietās saistās ar valsts interesēm, piemēram, Valsts nekustamā īpašuma aģentūru vai Rīgas domi. Līdz ar to gan pienāktos publiski izteikt savas versijas un atbildēt uz jautājumiem, kā to vakar izdarīja vismaz vairāki Rīgas apgabaltiesas tiesneši. Arī tas būtu profesionālās ētikas jautājums.

Otrkārt, runājot par privātuma aizsardzību, neapšaubāmi, ir jāizmeklē un jāvērtē nelikumīgas noklausīšanās jautājums un tas, vai kādu sarunu publiskošana aizskar kāda cilvēka privātumu vairāk, nekā iegūst sabiedrība, uzzinot šādu iespējamo sarunu saturu. Taču tad šīm personām jāvēršas ar savām pretenzijām un tas jārisina arī tiesiskā ceļā, jo sabiedrības ieguvumus šajā gadījumā arī nekādi nevar noliegt.

Tomēr ļoti būtiski, lai šis aspekts nedominētu pār nākamo - iespējamo sarunu satura un to dalībnieku lomas izvērtēšanu. Šķiet, ka, vakar LTV studijā vismaz no klātesošo advokātu puses šis balanss nebija saglabāts un pretenzijas pret izdevēju bija krietni lielākas nekā gatavība savas cunftes ietvaros revidēt gan viena konkrēta advokāta, gan sistēmas ētikas principus. Jo sabiedrības uzticība advokātu un tiesnešu darbam pēc šī skandāla, neapšaubāmi, ir iedragāta.

No iespējamo tiesisko seku viedokļa vakar visnotaļ konkrēti izskanēja gan potenciālie izvērtēšanas virzieni, gan skepse, ko tiesiskā formā varētu izmeklēt un pierādīt. Tiesa gan, uzmanības vērta jauna ziņa vakar bija Aivara Borovkova vēstījums, ka drīzumā prokuratūrā sagaidāms ar kādu sarunu epizodi saistītu personu iesniegums par, acīmredzot, konkrētu tiesvedības lietu, kas konkrēts pamats kādu tiesas spriedumu vērtēšanai.

Atliek ētiskais aspekts. Būtu svarīgi neaizmirst, ka apspriežamajā grāmatā atpazīstamie personāži, par kuru rīcības korektumu var šaubīties, nav ne simti, ne pat daudzi desmiti. Ja mēreni pieejam, varbūt pat ir runa par mazāk nekā desmit cilvēkiem, kurus šajā virtuves līdzībā varam saukt par pavāriem konkrētajā stāstā. Tai pat laikā profesionālajās cunftēs, pie kurām šie cilvēki pieder, gan ir desmiti un simti kolēģu. Viņiem nu gan šobrīd ir ne mazāka atbildība par apspriežamajiem, kopā, koleģiāli un principiāli, publiski, izjautāt kolēģus un dot savu publisku vērtējumu, tādējādi arī parādot savu nostāju, vai šajā trešās varas ķēķī kāds katliņš ir pamatīgi piededzis un prasa nomaiņu, vai tikai jānovāc un jānomazgā trauki, un jāvāra šī putra tālāk līdzšinējā sastāvā.

Un visbeidzot, par sarunu fakta patiesuma noskaidrošanu. Lai arī tas nedotu tiešu apstiprinājumu sarunu saturam, par to, vai starp attiecīgām personām ir notikusi sazvanīšanās un cik tā bieži bijusi, ļautu spriest dati no telefona operatora, ja tā arhīvos būtu saglabājusies uzskaite par to, kad no kura numura uz kuru zvanīts. Pēc likuma normām šādu datu obligāta glabāšanai ir īsāks termiņš. Tomēr, kā šonedēļ šī raksta autors noskaidroja „Lattelecom”, tur ir saglabāta datu bāze par zvaniem arī par šo laikaposmu, deviņdesmito gadu beigām. Vakar pēc raidījuma varēja konstatēt, ka prokurors par to nav informēts. Jācer, ka šis fakts jau visdrīzākajā laikā tiks pārbaudīts.