Premjera Aigara Kalvīša vakardienas uzsaukums pēc Nacionālās noziedzības novēršanas padomes sēdes, ka "krutkas" tirgotājiem jāsēž cietumā, ir turpinājums pēdējās dienās jau daudzkārt izskanējušajai nelegālā alkohola tirdzniecības "točku" problēmas salīdzināšanai ar braukšanu reibumā pie stūres – sak, pastiprināsim sodus, būs rezultāti.

Tomēr jāņem vērā dažas atšķirības. Lēmumi sēsties pie stūres dzērumā ir individuāli un savstarpēji nesaistīti, bet "krutkas" bizness ir organizēts. Autobraucēju gadījumā braukšana vai nebraukšana, vismaz līdz sodam, pārlieku nav saistīta ne ar personisko materiālo motivāciju ne ar citu cilvēku pieprasījumu, tikmēr "krutkas" tirgošanas virzītājspēks ir peļņa. Līdz ar to būtu daudz par maz likt cietumos sīkos tirgotājus, iedomājoties, ka tas viens apturēs gan organizētājus, gan dzertgribētājus.

Bez šaubām, skaidrs, ka ir jāpilnveido likumdošana, lai policistiem būtu iespējas realizēt kratīšanas tirgošanas vietās. Skaidrs, ka jābūt brīvības atņemšanas un konfiskācijas sodiem, lai vieni un tie paši cilvēki vienā un tajā pašā vietā neturpinātu savu rūpalu pēc neskaitāmiem administratīvajiem sodiem. Tomēr tūkstoša deklasētu elementu vai zemākajiem sociālajiem slāņiem piederīgu sīktirgotāju aresti vēl nenozīmē, ka viņiem nesekos nākamais tūkstotis. Tikmēr otrajā plānā paliek fakts, ka jau šobrīd likumi netraucē ar visiem operatīvajiem līdzekļiem meklēt un atrast ugunsdziras piegādātājus un šo piegāžu organizētājus. Tomēr šādu rezultātu tikpat kā nav.

Ja runā par situāciju valstī kopumā, tiek minēts tirgus ar apjomu miljonos litru gadā. Septiņi, seši vai astoņi miljoni – jebkurā gadījumā tā ir miljonu peļņa un pietiekami liels iesaistīto personu apjoms. Neoficiāli runā, ka Preiļu gadījums nav vietējo nelegālā alkohola tirgus krusttēvu, bet gan gadījuma "viesmākslinieku" projekts, par ko pastāvīgie piegādātāji ir satraukti ne mazāk kā daudzi runasvīri. Taču līdzās satraukumam viņi arī skatās nākotnē – skaidrs, ka gan dzīves līmenis, gan ikdienas risks mazina izredzes lielākus apjomus iztirgot "točkās", tāpēc, kamēr lielais sašutums vēršas pret ūķiem, kur tirgos šaubīgas izcelsmes šķidrumus, daļa no nelegālā alkohola jau iefiltrējas legālajā tirgū - zem vispārzināmiem zīmoliem, ar oficiāli noformētām piegādēm veikaliem vai krogiem. Līdz ar to risks sabeigt aknas vairs nav tikai sētmales alkoholiķiem, bet jebkuram. Un tas ir vēl viens ļoti plašs aktivitāšu lauks, līdzās valsts robežai un "točkām", ar ko jānodarbojas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan Pārtikas un veterinārajam dienestam, kontrolējot tirdzniecību.

Un vēl. Nelegālās tirdzniecības samazināšanās vēl nenozīmē alkohola lietošanas samazināšanos. Vēl vairāk, tas var dot papildus peļņu legālajam biznesam. Lai cik ciniski tas skanētu, bet nevar izslēgt, ka mainās arī varas lobijs – ja tas agrāk starp pirkstiem skatījās uz nelegālo biznesu, tagad apstākļi un konjunktūra liek vairāk atbalstīt legālo. Tomēr paliek jautājums ir par to, vai arī mērenība legālā alkohola patēriņā būs tikpat kaismīgs cīņas mērķis.

Šo apceri varētu turpināt, uzskaitot vēl citus aspektus, taču tas vairs nemaina kopskatu – sodu bardzība, protams, var būt efektīvs līdzeklis. Taču, ja tas būs izrauts no konteksta, būs liels pamats apšaubīt, ciktāl cīņa ir tikai ar sekām, nevis ar cēloņiem.