Pat ja ekonomikas pieaugums nākamajā un arī aiznākamajā gadā būs nevis trīs, bet četri vai pieci procenti, ekonomiku uzsildīs Eiropas struktūrfondu izmantošana un atjaunosies kaut neliels investīciju pieaugums, valsts budžeta ieņēmumus tas papildinās ne vairāk kā ar dažiem simtiem miljoniem latu. Tikmēr par vairākiem simtiem miljonu izdevumi pārsniedz ieņēmumus šogad, pārsniegs nākošgad un turpinās pārsniegt arī aiznākamgad. Turklāt, jau no aiznākamā gada, visticamāk, atsāksies spiediens uz algu palielināšanu un citiem papildus izdevumiem valsts sektorā. 2014.gadā iecerētais bezdeficīta budžets būs jāveido arī laikā, kad struktūrfondu investīcijas mazināsies un tās būs jāaizvieto ar vietējām,
Pat ja minētā ekonomikas attīstība ļaus samazināt bezdarba apjomu par vairākiem procentiem gadā, bezdarbs arī pēc pāris gadiem būs augsts, radot pamatīgu slogu sociālajam budžetam un spiedienu uz turpmāku emigrāciju.
Pat ja valsts parādu kaut pa mazai daļai sāksim atdot nevis no regulārajiem, bet no vienreizējiem ieņēmumiem, pārdodot valsts uzņēmumu kapitāla daļas, ir acīmredzami skaidrs, ka pārskatāmā vairāku gadu nākotnē Latvijas Republika nespēj sabalansēt savus ieņēmumus un izdevumus.

Šādā situācijā, diemžēl, pašapmāns ir cerības, ka pašreizējā nodokļu politikas un apgraizīto daudzo izdevumu balansēšana ir stabils pamats attīstībai. Legāli strādājošo skaits Latvijā šobrīd ir mazāk nekā trešdaļa no iedzīvotāju skaita. No šiem strādājošajiem vairāk nekā ceturtā daļa ir tā saucamajā vispārējā valdības sektorā nodarbinātie. Neskaitot vēl astoņdesmit tūkstošus valsts un pašvaldību komercsabiedrībās strādājošos. Vai šāda ekonomikas struktūra var segt visas pašreizējās valsts izmaksas un vēl nodrošināt tautsaimniecības attīstību? Turklāt, pirmās ziņas, ka pie pašreizējā augstā bezdarba uzņēmējiem trūkst atbilstošu darbinieku, liecina arī par fundamentālu plaisu starp darbaspēka kvalitāti un biznesa produktivitāti. Diemžēl, vēl ne vārda nesakot par starptautiskajiem aizdevējiem un viņu prasībām, šī aina uzskatāma raksturo iemeslus, kāpēc pie šādas valsts saimniecības ilgtspējīga attīstība ir vismaz ļoti apšaubāma. Savukārt mērena attīstība, vēl viens pašapmāns, uz aizvadīto divu gadu ekonomikas krituma fona būs stagnācija un atpalicība.

Par starptautisko aizdevēju iebildumiem pret Latvijas valsts budžetu nākamajam gadam var un ir pamats strīdēties kontekstā ar otrā pensiju līmeņa parametriem vai konsolidācijas kopsummas aprēķiniem kontekstā ar budžeta deficītu. Taču nez vai ir kāda jēga principā pasludināt aizdevējus par ļaunuma sakni, no tā mūsu valsts budžeta bilance nemainās.
Arvien biežāk un biežāk sabiedriskās organizācijas, ekonomikas eksperti un citi daudzina jautājumus par reformām dažādās nozarēs un kritizē politiķus par reformu nepietiekamību. Taču arī te, šķiet, slēpjas pašapmāns. Šie nepolitiķi, lai cik lielu vai mazu cilvēku skaitu tie pārstāvētu, bija un paliek politiķu partneri, taču šajā partnerībā tapušie valsts funkciju un pakalpojumu izvērtējumi, uz kuru pamata būtu jātop reformu plāniem, tā arī nav nonākuši līdz gan pilnīgas un detalizētas revīzijas, gan pietiekami plaša konteksta audita rezultātam. Neatkarīgi no tā, vai tas ir pārpratums vai likumsakarība, rezultātā valsts izdevumi, ne līdzšinējie, ne plānotie, arvien vēl nav pieejami izvērsti un ar pārskatāmiem kvantitatīviem un kvalitatīviem parametriem. Līdz ar to runāšana par reformām ir un paliek „pa virsu”.
Protams, arī politiķi nerāda nekādu labo piemēru. Tie, kuri uz vēlēšanām visaugstāk cēla karogu ar vecā jaunā premjera viedumu, nu meklē atrunas, kā kāds cits pašu priekšvēlēšanu solījumiem ne tādus ciparus saskaitījis un paši, izrādās, vispār neko nav skaitījuši. Tie, kuri „saimnieki savā zemē”, vairāk līdzinās pusgraudniekiem, kam rūp nevis visa saimniecība, bet pašu statuss un mantība. Tie, kas solīja, ka „viss būs labi”, kā ceļu uz labumu piedāvā maršrutu, kurā ir pa pilnam pretrunu un nepamatotu apgalvojumu.

Lai kā beigtos epopeja ar aizdevēju iebildēm pret nākamgada budžeta projektu, aizdevēju pārskata misija janvārī un starptautiskā aizdevuma programma spiedīs, arī starptautiski, definēt Latvijas turpmāko budžeta un nozaru reformu politiku jau pēc mēneša, kad būs jātop kārtējiem Latvijas puses nodomu dokumentiem aizdevējiem. Protams, vairākās jomās nevar vienā paņēmienā pasludināt konkrētu izmaiņu parametrus. Tomēr var definēt daudz skaidrāku politiku par to, kurās jomās pret kādiem atskaites punktiem kādām izmaiņām ir vai nav jānotiek, nevis mānīt sevi ar izplūdušiem dokumentiem, ko vēlāk apiet atkarībā no skaitļiem budžeta tabulās vai ar pagaidu pasākumiem. Ciktāl un kur valsts sektorā ir vai nav jāsamazina strādājošo skaits un funkciju veikšana? Kādam ir jābūt sociālā nodrošinājuma līmenim un struktūrai attiecībā pret nodokļu maksājumu līmeni un struktūru? Kādai konceptuāli jābūt slimnīcu struktūrai un funkcijām? Cik lielam un kādam pret maksātāju un īpašumu apjomu jābūt nekustamā īpašuma nodokļa slogam? Un tā tālāk. Bet, ņemot vērā aizvadīto divu gadu problemātikas atkārtošanos, kļūst arī acīmredzami, ka gan pēc formas, gan satura šie plāni jāveido citādi nekā līdz šim. Protams, visjēdzīgāk jau būtu, ja būtu iespējama grupveida attapšanās, ka ar grupveida pašapmāns var radīt rožainu nākotni tikai halucināciju rezultātā.