Ministri sauc konsolidācijas plānu par kompromisu un vēl citādi, tomēr nevar skaidri pamatot, pēc kādiem kritērijiem nolemts mazināt izdevumus, piemēram, 18 miljonu apjomā satiksmes jomā, 12 miljonus veselības sfērā, vai krietni mazāk miljonus vai pat tikai simtus tūkstošu citos resoros. Uz kritiku par lielo nodokļu palielināšanas īpatsvaru atbilde ir, ka sociālie partneri nav iedevuši vairāk un citus priekšlikumus.
Ir, protams, iemetams ne viens vien akmens arī nevalstisko organizāciju dārziņā, no kuru veiktā funkciju audita tika gaidīts kas vairāk. Tomēr ir arī absurdi jaukt lietu kārtību. Valdības un tai padoto ierēdņu darbs ir gatavot budžeta projektu, un citiem – to izvērtēt, nevis otrādi.

Savukārt, attiecībā uz sabiedriskā sektora iespējām izvērtēt valdības darba kvalitāti budžeta izdevumu daļā, valdība ir „pacentusies” ierobežot resursus šīs iespējas īstenošanai.
Pirmkārt, lai gan šāgada budžetā sadalījumam pa nozaru programmu sadaļām, kur detalizācijas nav vispār nekādas, ir pievienoti paskaidrojumi uz simtiem lappušu, praksē tur lielākoties ir klasiskas birokrātiskas frāzes un summas, kam arvien vēl pietrūkst detalizācijas, lai redzētu atskaites punktu, cik darbinieki vai pakalpojumu sniedzēji, par kādu cenu, ar kādiem resursiem veic kādu funkciju apjomu. Absurdākais ir tas, ka nākamā gada budžeta projekta, ko valdība grasās iesniegt Saeimā nākamnedēļ, pat šie paskaidrojumi nebūs pievienoti. Kas būtiski mazina arī parlamenta spēju vērtēt katru budžeta pozīciju pēc būtības, pat jo deputāti to gribētu.
Otrkārt, šāgada budžeta izpildes datiem pārskatāmi un salīdzinoši ar iepriekšējiem gadiem izsekot nav iespējams. Daudz ko, protams, var sakasīt Valsts Kases norēķinu, iepirkumu uzskaites un citos datos, ar aizkavējumu pieliekot tiem klāt arī oficiālo statistiku un Valsts kontroles ziņojumus, tomēr nez vai ar to pietiek pilnvērtīgai un ātri pārskatāmai kopainai.
Šai kontekstā medijos jau vairākkārt pieminēts, cik absurdi šogad notika līdzekļu „neparedzētiem gadījumiem” piešķiršana un arvien turpinās tā sauktā apropriācija starp nozarēm. Citastarp, plašākai uzmanībai paslīdējis garām, kā pagājušajā nedēļā valdība lēma par pārdali 55 miljonu apjomā. Šis lēmums vēl jāakceptē parlamentā, un ne velti lēmuma beigu daļā ir atruna, ka tas var apgrūtināt 2011.gada budžeta konsolidāciju – jo tagad tiek lemts par izdevumu palielināšanu tajās pašās pozīcijās, kuras nākamā gada projektā tiek uzrādītas kā samazinātas.
Treškārt, funkciju auditēšanas laikā tapušais „funkciju izvērtēšanas rīks” vai kā citādi nosaucamā datu bāze arī nez vai ir nosaucams par pilnvērtīgu, gan no pieejamības viedokļa jebkuram, gan no satura viedokļa tiem, kam tas ir pieejams. Līdzās daudzu funkciju gaužām vispārīgiem aprakstiem ir summas simtos tūkstošos latu un desmitu vai simtu darbinieku skaits, kas neļauj novērtēt adekvātumu starp šiem trim parametriem.
Var, protams, teikt, ka lielāki samazinājumi vairs nav iespējami vai pamatoti, vai lietderīgi. Tomēr, kamēr šie izdevumi nav atklāti, caurspīdīgi un detalizēti pārskatāmi, simt pirmo reizi ir pamats atgriezties pie jautājuma, vai tomēr nav citādi. Īpaši, ja, piemēram, budžeta kopsummās redzams, ka pamatfunkciju izpildei no valsts pamatbudžeta šobrīd tērējam vairāk nekā vienā no „treknajiem” - 2006.gadā, bet valsts un pašvaldību struktūrās šāgada vasarā kopumā arvien vēl strādāja ap 190 tūkstošiem cilvēku, nerunājot par vēl gandrīz 84 tūkstošiem – valsts un pašvaldību komercsabiedrībās.

Budžeta ieņēmumu daļā ir divi pamatjautājumi. Viens ir par piedāvātās nodokļu palielināšanas pamatojumu un variantu modelējumu no potenciālo maksātāju maksātspējas un sociālā aspekta, progresivitātes, starptautiskas konkurētspējas un tamlīdzīgiem aspektiem. Ir matemātiski aprēķini, ar jēgpilnu pamatošanu un modelēšanu ir švakāk. Otrs jautājums saistās ar tik daudz piesauktās ēnu ekonomikas apkarošanas plāniem un ieņēmumu palielināšanas potenciālu. Ne nākamā gada 15 miljonu nākamgad, ne vakar ministra piesaukto 50 līdz 100 miljonu aiznākamgad ieņēmumu plāni pagaidām nav diez ko izvērsti pamatoti.
Šis jau ir arī jautājums kontekstā ar nākotni vairāku gadu perspektīvā. Var, protams, teikt, ka starptautiski mainīgajā situācijā nākotni prognozēt un plānot nav iespējams. Taču, no otras puses, var droši prognozēt, ka ekonomikas atveseļošanos un stabilitāti, investīciju ieplūšanu un tamlīdzīgas lietas nekādi neveicina neprognozējamība. Redzējums par valsts budžeta un tā deficīta mazināšanas plāniem vismaz 2012.gadā un, vēlams, vēl gadu vēlāk, arvien vēl tiek prasītas no sabiedriskā sektora, un arvien vēl netiek piedāvāts no valdības puses. Un tas notiek situācijā, kad jau pašreizējā konsolidācijas plānā, kā vakar tika atzīts, desmitiem miljonus, maigi sakot, ir grūti kvalificēt kā ilgtspējīgu samazinājumu jeb optimizējumu vai efektivizējumu, domājot par turpmākajiem gadiem. Var jau mānīt sevi, ka to pieprasa ļaunie aizdevēji. Taču patiesībā tas arvien vēl ir budžets, kurā ar šo ar ieņēmumiem nesegto izdevumu daļu paši sevi dzenam dziļāk aizdevumu purvā.

Latvijas valsts budžeta tapšanā nu jau trešajā krīzes gadā ir bijušas daudzas slavējamas lietas, un arī 2011.gada budžeta deficīta mazināšanas projekts „no katra pa druskai” ir relatīvi saudzējošs. Tomēr kopumā arvien vēl dominējošs ir īstermiņa princips, kas tagad kļūst īpaši simbolisks saistībā ar finanšu ministra vārdu, - lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Kurā gan Eiropas valstī dara citādi, atbild finanšu ministrs. Varbūt. Bet šie vilki, kazas, lāči un citi zvēri Latvijas budžeta „mežā” jau pirms krīzes ekonomikas un labklājības jomās Eiropas mērogā bija pakaļgalā, un nu ir vēl dziļākā bedrē. Ar šādu principu nez vai pietiks, lai nonāktu pie ilgtspējīgas attīstības un atgūtu krīzes laikā zaudēto.