Kas notiek Latvijā?

Valsts prezidente aizvadītās nedēļas laikā bija izsaukusi krietnu uguni uz sevi, spriežot par to, kā notika izvirzīšana un kā vērtēt protestus pret to. Indulis Emsis vakar pauda plašāku versiju, kā notikusi komisāra izvēle viņa sarunās ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Barrozo. Pēc būtības ir sava loģika skaidrojumam, ka izvēli veicinājusi ekonomisko un finanšu nozaru prioritāte. Krietni neadekvātāka, īpaši cilvēkam ar pārdesmit gadu stāžu politikā, ir atruna, ka citreiz uzreiz pēc lēmuma premjers izrādītu iniciatīvu skaidrot savu lēmumu mēdijos. Nav nekāda pamatojuma, kāpēc tas nenotika šoreiz, līdz ar nekavējošiem komentāriem par Latvijas interesēm un plāniem gan gribētajās, gan izvēlētajā nozarē. Premjera atbildība par kandidātes izvēli paliek kā viens no atskaites punktiem viņa vērtēšanai turpmākajā karjerā. Bet vēl tikai sāk veidoties atskaites punkti par to, kāda kompetence un kāda politika no topošās komisāres sagaidāma gan konkrētajā nodokļu un muitas nozarē, gan darbā Eiropas Savienības galvgalī kopumā. Vakar skanējušās atbildes uz jautājumiem par konkreto nozari, protams, apliecina, ka eksauditore Ingrīda Ūdre orientējas jēdzienos par tiešiem un netiešiem nodokļiem vai nodokļu harmonizāciju un tamlīdzīgi, tomēr nez vai kādam radās priekšstats par pietiekami skaidru pozīciju un stratēģiju. Lai gan komisāres izjautāšana Eiroparlamentā tuvojas, un tas jau ir brīdis, kad veidojas Latvijas komisāres tēls un ietekme, kas, savukārt, noteiks ne tikai darbu konkrētajā nozarē, bet iespēju ietekmēt arī citus jautājumus Eiropas Komisijas kopdarbā. Tika gan apsolīta konkrētāka programma, tomēr, ņemot vērā, ka versijas par kandidatūras atsaukšanu vai nomaiņu šobrīd ir mazticamas, šķiet, ka jau pielaikotais komisāra kažoks ir gana biezs, lai vairs pārak jūtīgi nereaģētu. Bet tas jau vairs nav stāsts par personālijām un izvēli šobrīd, bet par nākotni piecu gadu garumā...

Ir ko secināt, arī spriežot par nevalstisko organizāciju protestiem un kolēģu vērtējumiem mēdijos. Pēc juridiski strīdīgās piketa pieteikšanas procedūras un savāktajiem pārsimts parakstiem zem protesta vēstules, un, visbeidzot, jautājumu uzdošanas klātienē līdz ar personalizētu aizvainojumu un morāli, nez vai var teikt, ka sabiedriskie aktīvisti rada pamatu plašākai sabiedrības atbalstam tieši šiem protestētājiem, neatkarīgi no gluži nesamērīgās pretreakcijas par finanšu avotiem, tādējādi izvairoties runāt pēc būtības. Taču sliktā ziņa ir tā, ka, lai gan sabiedrībā neapmierinātības netrūkst, par ko liecināja arī telefonaptauja, trūkst plašākas un dziļākas aktivitātes, gan analizējot Ingrīdas Ūdres līdzšinējo darbību un kompetenci, gan politiskās varas nostāju kopumā. Pateicoties prezidentei, vairākas NVO “pamodās” tikai tad, kad sākās sākās debates par Satversmē noteiktajām tiesībām un bija iemesls satraukties par iekšlietu ministra izteikumiem par Drošības policiju. Par to runāt, protams, ir pamatoti, tomēr minēto tiesību realizāciju un publisko aktivitāti tieši par konkrēto eirokomisāra tēmu nez vai var saukt par maksimālu. Un tas jau ir stāsts par sabiedrības neaktivitāti un imunitāti, ar zināmu nolemtību vai piesardzību pieņemot jebkuru varas rīcību. Bet no tā ir tieši atkarīgs kažoka biezums jebkuram tautas priekšstāvim, ne tikai eirokomisāram.