Pēc iekšzemes kopprodukta pirmo pozitīvo tendenču paziņošanas šīs nedēļas sākumā izskanēja vairāki gana kategoriski paziņojumi ne tikai par ekonomikas zemākā punkta sasniegšanu, bet arī augšupējas sākšanos. Tomēr ekonomistu plašāki izvērtējumi uzskatāmi pierāda, cik prognozes šobrīd ir strīdīgas.

Vakar „Kas notiek Latvijā?” debatēs tika publiskotas vairākas Latvijas ekonomikas nākotnes versijas – no V veida scenārija, ko aizstāv premjera ārštata padomnieks, līdz kvadrātsaknes spoguļattēla versijai no Latvijas Bankas prezidenta padomnieka puses. Kontekstā ar šo divu versiju vērtēšanā pieminētajiem iekšējiem un ārējiem faktoriem, pēc pāris nedēļām gaidāmie finanšu resora makroekonomiskie scenāriji, uz kā valdībā plānots balstīt turpmākos plānus, būtu pakļaujami daudz kritiskākai izvērtēšanai nekā līdz šim. Savukārt inflācijas vai deflācijas prognozes būtu saistāmas ar jautājumu par šo tendenču būtību un valsts politikas lomu tajā – ciktāl tā sauktās iekšējās devalvācijas scenārijā tendence vienā vai otrā virzienā vienā vai otrā ekonomikas sektorā šobrīd un šogad ir adekvāta un atbalstāma vai gluži otrādi.

Uz pretrunīgo makroekonomisko prognožu pamata premjers jau nācis klajā ar versiju par nākamgada budžeta samazinājuma orientējošo summu 250 miljonu apmērā, kas jau skar mikroekonomiku dažādās nozarēs. Vakar bija iespēja klātienē dzirdēt un redzēt šīs un alternatīvās – Latvijas Bankas pārstāvētās 432 miljonu samazināšanas versijas pretnostatījumu. Secinājumus droši vien var izdarīt dažādus, taču svarīgi, lai divu alternatīvu eksistence pāraugtu ilgtermiņa un saturiskā redzējumā, nepaliekot tikai budžeta kopsummu un prognožu līmenī. Gan traģiskie bezdarba apmēri, gan neskaidrība par nodokļu un sociālās sfēras izmaiņām, gan nu jau hroniskā runāšana par ēnu ekonomikas pūķi, ar kuru cīņa pagaidām ir kā ar daudz mazāku radījumu, gan vēl daudzi citi piemēri ar struktūrfondiem, kredītņēmēju valsts atbalstu un tamlīdzīgi liecina par nepietiekami sistēmisku valsts politikas nākotnes redzējumu. Ko nevar aizvietot ar kontrolskaitļiem budžetā vai makroekonomikas statistikā. Un ko radīt būtu vēl un vēl vairāk jācenšas piespiest jebkura no vēlēšanās startēt un uzvarēt gribošajām apvienībām un partijām.

Vēl viena ne mazāk būtiska lieta, kas vairākos kontekstos vakar izskanēja vakardienas raidījuma noslēgumā – ir daudzas lietas, kas ir veidojamas pavisam bez vai vismaz bez lieliem naudas ieguldījumiem. Tās ir morāles, uzticēšanās un stabilitātes kategorijas. Un te mēs atgriežamies pie Neo lietas - tagad arī vārda brīvība ir kļuvusi nevis par valsts stabilitātes, bet par riska faktoru. Bet tas jau būs nākamais temats.