Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, pēc sarunām ar partijām, rezumēja, ka sagaida no premjera konkrētu rīcību robežlīguma parakstīšanas jautājumā. Aigars Kalvītis paziņoja, ka plāns ir, un ka koalīcija par šo tēmu ir vienota. Ciktāl tā ir patiesība, varēja redzēt dažas stundas vēlāk TV studijā.

Koalīcijas četru partiju priekšstāvjus nekādi nevar nosaukt par vienotiem ne par formu, respektīvi, kādā veidā un kam būtu jāvērtē robežlīguma atbilstība Satversmei, ne par saturu – Latvijas tiesībām saglabāt teritoriālas pretenzijas uz Abreni nākotnē. Tautas partija uzņēmusi kursu uz nekavējošu robežlīguma projekta izvērtēšanu Satversmes tiesā, kā arī neatkāpšanos no Latvijas vienpusējās deklarācijas, komentāros arvien noteiktāk uzstājot uz Abrenes teritorijas neatdošanu, vismaz tūlīt un tagad. Skaidrs, ka pēc ārlietu ministra virzītās pozīcijas ar deklarāciju, būtu nekonsekventi no tās atteikties, tomēr arī tiesa nevar atrisināt pašu politiķu pozīcijas pretrunu – kamēr tiek uzstāts uz Abreni, ir neadekvāti runāt, ka galvenais mērķis ir robežlīguma parakstīšana. Jo šīs divas lietas, „pateicoties” Krievijas pozīcijai, acīmredzami nav savienojamas.

Līdzīgi ir ar „Jaunā laika” vēl viennozīmīgāko nostāju par neatteikšanos ne Abrenes, tikai viņu atbildības nasta nav tik smaga, kā koalīcijas partneriem, kas ieņem premjera un ārlietu ministra krēslu. Tiesa gan, jāatzīmē, ka „Jaunais laiks” nekad savā politikā līdz šim nebija deklarējis prasības par Abrenes teritoriju, un tas liek vērtēt, ka arī šī partija piedalās sacensībā par to, kurš lielāks latvietis.

Zaļo un zemnieku savienības vairāku līderu izteikumi pēdējas dienās ir bijuši ar dažādām interpretācijām un versijām – gan par deklarācijas atlikšanu līdz ratifikācijas fāzei, gan par Satversmes tiesas iesaistīšanu pēc līguma parakstīšanas, gan par to, ka rietumiem Eiropas Savienības un NATO personā jau pirms desmit gadiem deklarēts, ka teritoriālo pretenziju mums nav, līdz ar to ir nekonsekventi tagad atjaunot kaut teorētiskas vēlmes. Pēdējais arguments, šķiet, ir visnotaļ vērā ņemams, ko citi partneri apiet.

Latvijas Pirmā partija pēc līdzdalības vienbalsīgajā valdības lēmumā par deklarāciju, un pēc Krievijas reakcijas, paziņoja, ka aicina Latvijas politiķus atteikties no deklarācijas. Tomēr uz jautājumu, vai Latvijai jāsaglabā tiesības uz Abreni, atbilde vēl arvien ir apstiprinoša. Arī pretruna.

Opozīciju šoreiz arī nevar saukt par diez ko konstruktīvu. Tēvzemieši aicina nesteigties, kas pats par sevi nebūtu nosodāmi, tomēr šis nesteidzīgums dominē arī pašu nostājas formulējumā, tai skaitā par topošo projektu atbilstību Satversmei. Faktiski tādējādi šī partija cenšas atstāt sev iespēju apstrīdēt notiekošo, kas ir labs sava politiskā kapitāla vairošanas, bet ne nacionāla mēroga problēmas risināšanas plāns.

Kreisie līdz ar skaļu kritiku valdībai aicina steigties parakstīt līguma bez kādam deklarācijām, tiesām un referendumiem. Aicinājumi varasvīriem runāt skaidru valodu ir atbalstāmi, tomēr nevar vienlaikus izlikties neredzam jautājumu par konsekvencēm Latvijas ārpolitikā attiecībās ar Krieviju, kā arī gana daudzās tiesiskās pretrunas, kuras nevar, kā mēdz teikt, paslaucīt zem tepiķa.

Gan visas četras koalīcijas partijas, gan oponentus vieno viena nekonsekvence – pēc tam, kad visi tā vai citādi kritizēja Krasta un Birkava laiku, kad robežlīgums tika sagatavots bez pienācīgas analīzes par pretrunām, kas tagad jārisina, šobrīd tiek kāpts tai pašā grāvi. Strauji uzsākot radīt projektu par robežlīguma izskatīšanu Satversmes tiesā, atkal nav nekādas skaidras analīzes - ne par pašu Satversmes tiesas iesaistīšanas pamatotību un modeli (atceroties, piemēram, vakarvakara diskusijā Satversmes tiesas priekšsēža Aivara Endziņa ironiju, ka, izskatās, ka valdība grasās apstrīdēt pati savu lēmumu), ne par valdības rīcības scenārijiem viena vai cita iespējamā sprieduma gadījumā, ne par paredzamo referenduma rīkošanas pamatojumu un jautājuma formulējumu, ne par, protams, pašu galveno – saistību starp okupācijas atzīšanas prasībām un robežlīgumu, pamatojumu un iespējam paturēt tiesības uz Abrenes apriņķa teritoriju vai atteikties no tās. No tiesiskā, vēsturiskā, nacionālā, ekonomiskā un vēl jebkādiem citiem aspektiem. Jāatzīmē, ka okupācijas fakta atzīšanas un Abrenes teritorijas jautājumi šobrīd ir gandrīz pilnībā saplūduši, lai gan tos būtu pamats nodalīt.

Politiķu skaidra analīze un pozīcija vēl jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka plāns par robežlīguma izvērtēšanu Satversmes tiesā kļūst arvien neskaidrāks. Vakar diskusijā tika paziņots, ka likumprojektā tiks paredzēts, ka tiesai jāizskata divu versiju atbilstība Satversmei – robežlīgums ar deklarāciju vai bez tās. Bet, ja tiesa pieņemtu šo lietu izskatīšanai un dotu vienādu lēmumu abām versijām, paliek neatbildēts jautājums, kāda būs turpmākā politiķu rīcība – ko parakstīt, ko virzīt tautas nobalsošanai.

Pēc visiem šiem polittiesiskajiem kalambūriem, tai skaitā vairākām kuluāros izskanējušam versijām, piemēram, par Latvijas riskiem samaitāt attiecības ar partneriem rietumos, ir viena atziņa arī par Valsts prezidentes nostāju šai epopejā. Saskaņā ar tik daudz pieminēto Satversmi, prezidents reprezentē valsti starptautiski. Ja nu tiešam aizvadītās nedēļas sarunās bija iecere radīt vienoto politisko plānu robežlīguma problēmas risinājumam, būtu bijis pienācīgi nevis tikai aicināt premjeru uz rīcības plānu, bet paust novērtējumu par notikušo un versijas par perspektīvām un Latvijas interesēm, par to, kādai pozīcijai Latvijai jābūt starptautiski, un ciktāl starptautiski to var realizēt. Tas līdzētu atbildēt arī uz neatbildētajiem pašmāju jautājumiem.