Varētu jau teikt, ka jāsāk ar patīkamo, un par tādu nodēvēt Aivja Roņa bez vienas Saeimas deputāta balss vienbalsīgo apstiprināšanu ārlietu ministra amatā. Tomēr šim patikšanas medum neiztikt bez sava darvas piliena. Ārlietu ministru ir atbalstījušas visas Saeimas frakcijas, spektrā no tēvzemiešiem līdz PCTVL. Vai tā ir tikai laba ziņa? Vai kāds, piemēram, no šī raksta lasītājiem, aizvadītās nedēļas laikā, kopš izskanēja Roņa kandidatūra, ir ticis skaidrībā, kas īsti ietilpst viņa paredzamajā ārpolitikā, un kas ir tās prioritātes - gan no premjera kā aicinātāja, gan partiju kā apstiprinātāju, gan ministra kā izpildītāja puses? Var jau teikt frāzes par stabilitāti, iesāktā turpināšanu, un tamlīdzīgi, tomēr tikpat labi zem tā var slēpties inerces, izvairīguma un pa straumi peldēšanas ārpolitika. Lai gan ārlietu nozīmi ekonomiskās krīzes pārvarēšanā nekādi nevar novērtēt par zemu. Sākot ar tirgu meklējumu un investoru piesaistes ģeogrāfiju, beidzot ar pozicionēšanos starptautisko finanšu kontekstā un vēl daudzās citās jomās. Aivja Roņa trāpīgie un ambiciozie spriedumi šaurākās auditorijās, gan par starptautiskām, gan iekšpolitiskām lietām, gan ļauj cerēt vismaz uz valstiski noderīgām pašiniciatīvām.

Tieslietu jomā arī varētu uzskaitīt virkni ļoti nopietnu jautājumu. Sākot, piemēram, no maksātnespējas likumdošanas un tiesu darba noslodzes, turpinot ar kadastru lietām un beidzot ar cietumu saimniecību. Tomēr it nemaz nav jūtams, ka ZZS, tik aizrautīgi virzot kandidātus un cīnoties par varu šajā resorā, būtu definējusi savu programmatisko redzējumu kopumā. Un arī politiskie konkurenti gan šajā aspektā neatšķiras. Kā zemsavieša Ulda Auguļa zīmīgākais veikums tieslietu ministra aizvietotāja amatā šobrīd atklājas vakar ēterā pieminētais premjeram nosūtītais krasi negatīvais atzinums par neatliekamās palīdzības pakalpojumu konkursa pārtraukšanu, par ko gan citi koalīcijas politiķi, gan citas iestādes, gan citi juristi ir citās domās. Aizdomām apvītas ir arī variācijas par iespējamu tieslietu ministra pozicionēšanos attiecībā uz Uzņēmumu reģistra darbu, ko dažādu ieinteresēto pušu pārstāvji apstrīd vai cenšas vērst sev par labu saistībā ar transporta un tranzīta nozarē strādājošo uzņēmumu kontroli. Otrs vakar raidījumā pieminētais dokuments – „Ventspils naftas” iesniegums premjeram par Uzņēmumu reģistra nelikumībām saistībā ar „Latvijas Kuģniecības” akcionāru sapulci – nu ir testa objekts arī šobrīd „Pilsoniskās savienības” pārziņā nonākušajam tieslietu resoram, un, pastarpināti, arī premjeram pašam, kurš pagaidām ir ļoti izvairīgs, runājot par liela aizrobežu investora pretenzijām.

Veselības ministres kandidātes Antras Saknes nevirzīšana apstiprināšanai publiski arvien vēl saistās ar neskaidrību par to, kas šo procesu ir nobremzējis vai apdraudējis. Kuluāros gan runā, ka kandidāte vienkārši pašas koalīcijas ietvaros nav pārliecinājusi par saviem plāniem. Bet, neatkarīgi no tā, ņemot vērā veselības nozares ļoti lielo īpatsvaru valsts kopbudžetā un valsts dzīvē, būtu tikai loģiski, ja jauns ministrs, lai kurš tas būtu, saņemtu skaidru tādu mandātu par turpmākajām reformām, par ko ir vienojusies visa koalīcija. Premjers pagaidām par to atrunājas ar ministrijas plānu, kas taps tuvāko nedēļu laikā. Interesanti, protams, kādu pašreformēšanos var piedāvāt resors, ko vada iekšlietu ministre, un kurā nav arī valsts sekretāra.

Par Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas uzdevumiem, kas paradoksāli, runas šobrīd izvēršas, šķiet, visvairāk. Iemesls labi zināmais – versija par likvidēšanu sadalot. Lai kādā virzienā noslieksies politiķu vairākums, bažas par politikas un valsts pārvaldības kvalitāti rada kas cits – lai gan darba grupa, kam ar šo jānodarbojas, funkcionē jau labu laiku, tā arī nav manīts kaut konceptuāls redzējums, kas būtu saprotams publikai un ministrijas „klientiem” – piemēram, pašvaldībām, plānotājiem, arī valsts pārvaldei un informācijas tehnoloģiju nozarei, ciktāl tas attiecas uz viņiem.

Visbeidzot, kāds šim visam sakars ar 4.maiju? Simbolisks. Arī pirms 20 gadiem visiem politiķiem, kas Augstākajā Padomē nobalsoja par Neatkarības deklarāciju un tūlīt pat deva uzticības mandātu jaunai valdībai un drīz vien pieņēma virkni būtisku likumu, nebija vienprātība daudzos jautājumos dažādās nozarēs. Tomēr bija mēra sajūta panākt pietiekami daudzus kompromisus un vienoties, lai nepazaudētu kopējo virzību.
Protams, ka to nav iespējams tieši salīdzināt ar šībrīža situāciju. Tomēr balansēšana uz globālā mērogā bezprecedenta krīzes pārvarēšanas robežas arī ir valstiskas virzības jautājums, un pienācīga nevienotība apvienībās, koalīcijās un parlamentā, ne tikai personāli par ministriem, bet, līdz ar to, arī par būtību, rada daudz daudz lielāku risku nekā palikšana bez ministriem nepilnvērtīgā valdībā. Valsts ir „uz spēles likta” arvien, gan pirms 20 gadiem, gan tagad.