Valdošā koalīcija, lai kā apliecinot, ka ir apzinājusi savas kļūdas, nav pildījusi solīto un nav tapis publikai vērtējams alternatīvs projekts par drošības iestāžu pārraudzību. Grūti spriest, ciktāl tas notiek nespējas, muļķības vai aprēķina dēļ, taču tas, jebkurā gadījumā, nemazina šaubas par to, ko ar šiem likumiem grib un ko var izdarīt. Koalīcijas politiķi ir arī piezemējuši retoriku attiecībā uz referenduma apšaubīšanu – sak, lai notiek. Ja šādas tendences liecina par dziļāku "kļūdu labojumu" gan attiecībā uz drošības likumiem, gan attieksmi pret politikas taisīšanu vispār, tas būtu apsveicami. Taču nevar izslēgt, ka politiskā retorika ir tikai pieklususi pirms revanšisma pēc referenduma. Kam var sekot tikpat spītīga pretīmstāvēšana no opozīcijas puses, bet jēgas no tā ne politikas, ne likumdošanas un valsts pārvaldes procesam nebūs nekādas.

Savukārt, kampaņa par parakstīšanos, attīstot līdzību ar masu patēriņa preču reklāmām, ietver vismaz piecus argumentus vienā – saistībā ar neuzticību valdībai, protestu pret ekonomiskām, sociālām un citām problēmām, un tamlīdzīgi. No vienas puses, tas ir normāli un dabiski. No otras puses, kā zinām no klasikas, kaļot vienu, otru un trešo, galu galā var izkalt čiku. Un tad, cerot ar parakstīšanos un referendumu aktivizēt sabiedrību, ar referendumu bez uzskatāma rezultāta var šo sabiedrību atvēsināt sliktā nozīmē vēl vairāk nekā līdz šim. Jo būs notikusi sava veida tvaika nolaišana.

Tiesa gan, jebkurā gadījumā, "pieciem vienā" neizpaliks drošības likumu "garša" - referendums novilks zināmas "sarkanās līnijas" attiecībā uz likumu satura neaizskaramību vai izmaiņu robežām. Lai gan grūti spriest, ciktāl šis saturs vai tā trūkums ierobežo dažu oligarhisku interešu realizēšanu citos veidos. Bet, pat ja ierobežo, kā varējām dzirdēt arī vakar TV studijā, minētās likumu "sarkanās līnijas" vēl var būt ļoti diskutablas.

Vēl viena lieta, ko radīs šis parakstu vākšanas process un ko var stiprināt tautas nobalsošana, ir referenduma kā politikas procesa sastāvdaļas jeb instrumenta aktualizēšana vispār. Kas principā, īpaši, ja novērš parakstu vākšanas procesa nepilnības, nav slikti. Tomēr tas nemazina jautājumu par minēto tvaika nolaišanu. Aktīva sabiedrība nav tikai tāda, kas protesta brīdī realizē parakstu vākšanu vai kādu citu kampaņu. Aktīva sabiedrība ir tāda, kas ieņem un demonstrē savu pozīciju atklāti regulāri. Gan kolektīvi, gan personiski. Vai referendums to var mainīt, vēl ir pavisam atklāts jautājums.