Kas notiek Latvijā ar jaunās valdības veidošanu?

Pārāk daudz īlēnu spraucas no varas maisa, lai “Jaunajam laikam” pietiktu pamata teikt, ka Repšes valdības laikā viss bija labi un tikai ļaunās citas partijas šo labumu sagandējušas. Tai pat laikā Emsim un viņa pašreizējiem līdzgaitniekiem vēstījumam, ka ātrak vajag jaunu valdību, galvenie argumenti ir galvenokārt plakātiski uzsaukumi, ka ātrāk jādara neizdarītie darbi, piemēram Eiropas Savienības jomā, vai jārisina problēmas, piemēram, pašvaldību reformā. Bet trūkst precīzu risinājumu un, it īpaši, jaunu ideju, gan pēc satura (politiski), gan pēc formas (valsts pārvaldē). Nekas neliecina, ka iespējamās valdības deklarācijas jeb programma atklās ko unikāli jaunu. Tad atliek vien spriest, vai ko labāku līdzšinējo ministru vietā sasniegs jauni, kas, visticamāk, būs no tiem pašiem vecajiem…

Visbeidzot, šaubām vēl var likt klāt to, ka nevar jau pierādīt, ka šis pasākums ir “oligarhu vienošanās”, bet nav arī pārliecības par pretējo.

Diemžēl no otras puses nav nekā labāka, jo “Jaunais laiks” faktiski ir ceļā uz ultimātu Valsts Prezidentei – vai nu Repši vai neko, jo iebildumi par Pirmo partiju vai Emša svārstīgumu tomēr noslēdzas tikai ar vienīgā premjera nosacījumu. Gribot negribot tas liek domāt par vāji maskētu, bet ne atmestu vēlmi pēc ārkārtas vēlēšanām. Un uz to pretendē tikai mazliet vairāk nekā ceturtā daļa parlamenta…

“Jaunā laika” retorika atkārto to pašu, kas skanēja pirms gada - Repše kā garants. Par to var bezgalīgi diskutēt, tomēr skaidrs, ka komplicētā un sazarotā likumdošanas un valsts pārvaldes sistēmā ar vienu cilveku var pietikt jauna laika idejai, bet ne realizācijai. Piemēram, daudzas neizdarības valsts pārvaldē, acīmredzot, notiek tāpēc, ka pēc sākotnējās visnotaļ vajadzīgās tīrīšanas un kritikas nav sekojušas tikpat lielas aktīvitātes jaunu profesionāļu piesaistei. Arī likumības ieviešanā ar aktivitātēm ap KNAB, iespējams, jau sen ir par maz, bet policijas, prokuratūras un tiesas sistēma tik visaptveroši nav vētīta. Diemžēl uz kritiku par daudzajām Repšes valdības laikā nerealizētajām lietām “Jaunais laiks” neatbild ar saviem jauniem risinājumiem, bet gan atsauksmēm uz masām, kas atbalsta partiju un Repši. Var tikai piekrist Andreja Panteļejeva analīzei vakardienas “Neatkarīgajā” par to, cik pretrunīga ir “Jaunā laika” politika, ņemot vērā, ka vienīgās alternatīvas ir kopdarbība ar pašu apkarotajiem “vecajiem blēžiem” - TB/LNNK un Tautas partiju.

Arī no pārējiem gribētos sagaidīt ko vairak. Latvijas Pirmā partija pēc “piecīšu” pāriešanas vēl augstāk ceļ integrācijas karogu. Tomēr daudz vairāk enerģijas un vārdu plūdu tiek tērēts sevis attaisnošanai un uzbrukumiem “Jaunajam laikam”, nekā konkrētiem risinājumiem, ko varētu izdarīt, piemēram, tik patiešām bīstamajā izglītības reformas realizācijas jomā.

Tēvzemieši savukārt aizrāvušies ar demokrātijas spēlēšanu, atliekot lemšanu par politiskajiem sabiedrotajiem uz Domes sēdi. Atbildot uz jautājumu par šāda lēmuma pamatojumu tiek piesaukti apvienības statūti, tomēr, ja tos palasa, izrādās, šāda atbilde ir apšaubāma. Statūti nosaka, ka Dome lemj apvienības politiskos virzienus un apstiprina valdības personālijas, bet valde koordinē tās izvirzīto valsts un pašvaldību amatpersonu, tātad, arī Saeimas deputātu darbu. Nez vai šādi formulējumi ļauj tik viennozīmīgi pamatot to, kāpēc valstij tagad visilgāk jāgaida, kā vismazākajai frakcijai labpatiksies lemt par dalību koalīcijā.

Visa šī situācija nerada diez ko patīkamas noskaņas par to, kas notiek Latvijā – stāsts jau nav tikai par attīstību starppartiju attiecībās politikā, bet valstī un sabiedrībā. Personību jautājums, atbildības jautājums, un jautājums par politikas profesionāļiem, nevis, klasiķi citējot, politiķiem pēc aicinājuma - varam to saukt kā gribam. Valsts Prezidentei uzturēt augstos valstiskos mērķus kļūst problemātiski abos gadījumos - gan tad, ja šādu Emša valdību tādā vai citādā formā apstiprina, gan tad, ja jānominē atkal cits premjera kandidāts.