Acīmredzami, ka jautājums par privatizāciju vēl nav atstājams pagātnē. “Dalkia” pārstāvis pieļauj tiesāšanos “par investīciju aizsardzību” saistībā ar esošo 2% akciju statusu, bet tas, savukārt, saistās ar tiesībām privatizācijas rezultātā iegūt kontrolpaketi. Tātad, pat to tieši tā nenosaucot, par to pašu neprivatizēšanas lēmumu vien būtu runa. Vai tā būtu administratīvā tiesa Latvijā vai arbitrāža Stokholmā, tam šobrīd nav izšķirošas nozīmes.

Premjera padomnieka vakar izskanējušās norādes uz Latvijas un Francijas investīciju aizsardzības līgumu arī norāda, ka var būt pārsteidzīga pārliecība, ka juridiski pietiekams ir valdības lēmuma pamatojums – par akciju neprivatizēšanu, lai ar tām “nezaudētu valsts pārvaldes kontroli” pār “Rīgas siltumu” un ka “siltumapgādes sniegšana šajā gadījumā ir valsts pārvaldes funkcija”.

Tiesa gan, premjera padomnieka atrunu, ka valdības vadītājs atbalstījis neprivatizēšanu galvenokārt valdības stabilizēšanas nolūkā, var vērtēt arī kā atrunu, aiz kuras slēpjas kādi neizpildīti aizkulišu solījumi, ka privatizācija notiks. Tai pat laikā, gan tiesiski, gan ekonomiski ir pamats arī alternatīvai – “Rīgas siltuma” nodošanai apsaimniekošanā vai nomā “Dalkia”. Šāda alternatīva, piesaucot piemēru Viļņā, ir pieminēta arī valdības lēmumā. Tagad par to it kā pārliecinoši runā gan ekonomikas ministrs, gan Rīgas mērs, tomēr tas ir gana dīvaini pēc tam, kad atzīts, ka “Rīgas siltums” jau līdz šim saimniekojis ļoti labi, un netiek nosaukti konkrēti kritēriji, ko apsaimniekotājam prasīt izdarīt labāk.

Drīzāk izskatās, ka šie ir mēģinājumi vienkārši radīt sava veida kompensāciju neprivatizēšanai, lai neizraisītu skandālu Latvijas attiecībās ar Franciju. Ja tā, tad kaismīgās runas no sērijas “nevienam mēs Rīgu nedosim” būtībā izrādās visnotaļ divkosīgas. Pie nomas vai tamlīdzīgas versijas būtisks jautājums ir arī par konkursa rīkošanu izdevīgākajam piedāvājumam, bet tādā veidā, protams, iespēja frančiem tikt pie kārotā kumosa vēl samazinās. Zīmīga iespējamā šāda konkursa gadījumā ir arī vakar izskanējusī replika, ka arī “Latvenergo” piedalītos šādā konkursā. Potenciāli ir būtiskas atšķirības starp “Dalkia” plāniem palielināt siltumražošanas apjomus ar tā saucamo vietējo zaļo kurināmo un “Latvenergo” interesēm nezaudēt attiecībās ar “Rīgas siltumu” noietu Rīgas TECos ražotajam siltumam.

Pie visām šīm versijām vēl strīdīgāks kļūst plāns par valsts akciju nodošanu Rīgas domei. Jo nodot “Rīgas siltumu” apsaimniekošanā kādam privātajam var arī valsts un pašvaldība kopīgi, tur kontrolpakete nav vajadzīga. Šobrīd tā arī nav izskanējuši pārliecinoši argumenti nevienam no variantiem – gan attiecībā uz īpašuma formu, gan apsaimniekošanas statusu. Un tas viss tikai pastiprina jautājumu par to, kāds ir gan pašvaldības, gan valsts plāns siltumenerģijas nākotnei, šajā gadījumā – attiecībā uz aptuveni trešdaļu valsts iedzīvotāju, bet uz šo piemēru, protams, skatīsies visa valsts.

To, kas notiek vai nenotiek Rīgas domē, uzskatāmi apliecina tas, ka nepilna gada laikā kopš tās pilnvaru sākuma tā arī nav apstiprināts jau iepriekšējā mēra laikā tapušais siltumapgādes attīstības projekts. Ekonomikas ministrijā jauntapušais enerģētikas attīstības nostādņu projekts vēl tikai jāsak vērtēt un, eventuāli, saskaņot ar pašvaldību plāniem. Citastarp būtu arī jāspriež, vai šis projekts parāda kritērijus, pēc kuriem Latvijā turpmāk visefektīvāk saimniekot siltumapgādes jomā. Vienalga, vai to dara pašmāju siltumi, vai dalkijas vai jebkurš cits.