Daudzkārt kā pirmā problēma tiek piesaukts skolotāju atalgojums un virkne apmaksas nosacījumu. Lai novērtētu šīs problēmas kritiskumu var rēķināt gan iztikas grozus, gan spriest par sekām. Galvenās sekas ir skolotāju nepietiekamība, kam, attiecīgi, seko ķēdes reakcija izglītības kvalitātes jomā. Taču vakar debates uzrādīja, ka šobrīd Latvijā nav pilnīgu datu par skolotāju kadru trūkumu, īpaši, ietverot to skolotāju daļu, kuri strādā krietni vairāk nekā vienu slodzi. Ir dažādas aptaujas ar dažādiem rezultātiem, bet šķiet, ka nav skaidras atbildes, cik lielu kadru pieplūdumu vai atgriešanos izglītības sistēmā vajadzētu. Ja tā, tad nevar pilnvērtīgi plānot risinājumus, stipendiju skaitu studentiem, piemaksas vai jebko citu.

Izglītības satura attīstībā lielais jautājums ir par tā sasaisti ar iespējām un nodrošinājumu. No vienas puses, jaunas vidējās izglītības koncepcijas tapšanas peripetijas liek šaubīties par pienācīgu nozares administratoru spēju un vēlmi sadarboties ar praktiķiem un motivēt savus plānus, lai sasniegtu labāku rezultātu. Uz šī fona politiski deklarētie, lai gan vēl laika termiņos nekonkretizētie definējumi par obligātas vidējās izglītības ieviešanu ir vien mērķi, kam nav adekvātu līdzekļu.

Tikmēr pašreiz, ja ir pamatoti apgalvojumi, ka pārbaudes darbu un eksāmenu saturs ir vieglāks nekā agrāk un prasības pret pārbaudījumu kārtotājiem pazeminās, tad jāsecina, ka nozares vadības līmenī jau faktiski samierinās ar kvalitātes kritumu, bet tas tiek slēpts, mazinot pārbaudījumu prasību latiņu.

Izglītības nozares resursu nodrošināšanas jomā kā viens no galvenajiem līdzekļiem tiek pieminēti Eiropas Savienības struktūrfondi. Tomēr plāni par tikai daļas skolu nodrošināšanu ar jaunu aprīkojumu un mācību līdzekļiem ir acīmredzama nevienlīdzība un palielina risku par izglītības kvalitātes kritumu tajās skolās, kur investīcijas neieplūdīs. Tam vēl klāt liekams jautājums par līdzekļu sadales racionalitāti saistībā ar šīs sadales centralizāciju. Iespējams, ka viens no būtiskākajiem jautājumiem šajā kontekstā ilgtermiņā ir skolu tīkla optimizācijas jautājums, bet tas vēl arvien ir tikai ļoti vispārīgu tēžu, nevis plānu līmenī.

Nosacīti labā ziņa uz visa šī fona ir tas, ka šobrīd pedagogu cunfte, dažādas organizācijas un grupas, ir aktivizējusies gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, savos protestos un prasībās aptverot ne vairs dominējoši vienu atalgojuma jautājumu, bet plašu jautājumu spektru. Tieši šīs aktivitātes nezaudēšana varētu būt galvenais līdzeklis, lai diagnosticētu, vai valsts politika izglītības nozarē ir ārstēšana vai tikai pasakas par to.