Maizīša publiskās aizstāvības paziņojumi ir pretreakcija viena vienīga medija – „Neatkarīgās Rīta Avīzes” rakstu sērijai. Avīzes galvenais redaktors paliek pie savas taisnības un solījumiem turpināt kampaņu, ko vārda brīvība viņam pilnībā ļauj, atstājot tikai viedokļa līmenī iespējamo saistību starp avīzes akcionāru interesēm un rakstu saturu. Taču interesanti, ka četru valdošo partiju politiķi, kuri it kā vienprātīgi atbalsta drīzo ģenerālprokurora pārvēlēšanu, nebūt nav vienprātīgi šīs rakstu sērijas novērtēšanā, līdz ar to – novērtējumā, kam ir kādas intereses. Vienlaikus, diemžēl, šķiet, nav dzirdīgu ausu paša ģenerālprokurora aicinājumiem saistībā ar šīm publikācijām padiskutēt par likuma normām, kam un cik daudz informācijas prokuroram vajadzētu sniegt.

Ģenerālprokuroram izteiktie brīdinājumi par to, kā jāstrādā, vēl arvien lielā mērā paliek miglā tīts temats, lai gan moralizējoši vispārīgi ir arī politiķu argumenti, kāpēc Maizītim būtu jānosauc brīdinātāju vārdi. Tomēr dažas konkrētības par šo tēmu un par sabiedrībā aktuālajām lietām arī vakarvakara diskusijā bija – pirmkārt, šobrīd brīdinājumi neizskan, otrkārt, Ventspils ofšoru lietā Latvijas tiesiskās palīdzības lūgums sasniedzis nākamo instanci tiesā, treškārt, digitalizācijas lietā izvirzītas jaunas apsūdzības, ceturtkārt, Latvijas preses publikācijas prokuratūras oponenti izmanto arī aizrobežu tiesiskajās cīņās. Vienlaikus gan jākonstatē, ka visa šo lietu virzība un skopie izteikumi par to, vēl nebūt nav novērtējams kā vislabākā Latvijas valsts un tās pilsoņu tiesību un interešu aizstāvība, ko Maizītim piedēvēja sabiedriskās atbalsta vēstules autori. Sabiedrībā skaļākās lietas, gan minētās un gan vēl citas, par amateprsonu darbību, ekonomiskiem noziegumiem, arī slepkavībām vai kontrabandu, it kā virzās, tomēr neviena no tām nav nonākusi līdz notiesājošam spriedumam. Tas nu būtu jāņem vērā gana kritiski un, iespējams, jāuzstāda kā uzdevums un kritērijs turpmākam ģenerālprokurora darbam.

Diemžel par turpmāko ģenerālprokurora un visas prokuratūras darbu trūkst gana konceptuāla uzstādījuma no darba devējiem – tautas priekšstāvjiem politiķiem. Piemēram, kamēr „Jaunā laika” pārziņā nonācis tieslietu resors un tā darba uzdevumos minēti sodu politikas jautājumi, partijas frakcijas vadītājam vakar nebija neviena konkrēta vērtejuma vai jautājuma ne par līdzšinējo, ne turpmāko darbu. Arī Pirmās partijas frakcijas vadītājs viskaismīgāk runā par aizlūgšanu, nevis, piemēram, par partijas biedra iekšlietu ministra allaž aktualizēto narkotiku lietu izmeklēšanu vai savulaik par galveno saukli kļuvušo cīņu pret oligarhiem. Visticamāk abi minētie, tāpat kā ZZS frakcijas vadītājs nav papūlējušies palasīt prokuratūras darba pārskatu, kas pirms nedēļas tika publiskots prokuroru sanāksmē. Tajā ir gana daudz izvērtējamas informācijas par darbu atsevišķās nozarēs vai kadru politiku, kas allaž saistās ar korupcijas tematiku, bet ir arī vairāki nepieminēti temati - piemēram, par bieži apspriesto krimināllietu neierosināšanu vai izbeigšanu, vai apsūdzību neizvirzīšanu, kas var būt viens no korupcijas rezultātiem. Vienīgā puslīdz konkrētā pozīcija vakar diskusijā bija Tautas partijas frakcijas vadītājam – vismaz uz pārējo kolēģu fona. Pat ja ir politiķu atbalsts ģenerālprokuroram, nez vai tas nozīmē, ka ir tik maz ko apspriest prokuratūras darbā. To pašu var attiecināt arī uz šīs tēmas atspoguļojumu medijos. Bet, par atbalstu runājot – arī visas politiķu vienprātīgās runas vēl arvien nerada segumu premjera garantijai par šīs vienprātības saglabāšanos Saeimas aizklātajā balsojumā...