Kas notiek ar mūsu darbaspēku ārzemēs?

Jāsak ar to, ka pirmajā tiesā tomēr ir zaudēts. Lai cik skeptiski izskanējuši komentāri par Zviedrijas Darba tiesas sastavu, kur piedalās pašas arodbiedrības pārstāvji, tomēr nez vai pareizākais būtu aizrauties ar aizdomu vērpšanu pret tiesu, no kuras septiņiem dalībniekiem vien divi bija atbalstījuši Latviju interesējošo rīcību – skaidrojuma prasīšanu Eiropas Kopienu tiesā. Deretu arī izvērtēt, cik pamatoti ir zviedru puses argumenti, ja strīds par šo gadījumu tiešām turpinās Eiropas Savienības līmenī. Jau pēc vakarvakara raidījuma uzzināju dažas būtiskas detaļas attiecībā uz „Laval un partneri” un arodbiedrību strīda faktiem.

Kā jau plaši zināms, „Laval un partneri”, kam arodbiedrība prasa, slēdzot koplīgumu ar zviedru arodbiedrību, noteikt nevis minimālās, bet vidējās algu likmes, nav tiešais Zviedrijas pašvaldības pasūtījuma izpildītājs, bet savas partnerfirmas, Zviedrijā reģistrētās „L&P Baltic Bygg AB” apakšuzņēmējs. Šī uzņēmuma parakstītajā pasūtījuma kontraktā ir gan vienošanās par koplīguma slēgšanu ar zviedru arodbiedrību, gan noteiktas algu likmes, kas ir krietni, pat divkārt lielākas par velāk no „Laval un partneri” prasīto. Turklāt starp zviedru firmas pārstāvjiem šajā pasūtījumā ir tas pats latvietis, Guntars Tiltiņš, kas ir arī apakšuzņēmēja vadītājs un īpašnieks. Pie šādiem apstākļiem, šķiet, kļūt vairāk skaidrs, ko un kāpēc zviedri var prasīt Latvijas firmai, kas balstās uz koplīgumu tikai ar Latvijas arodbiedrību par pat Latvijā smieklīgu minimālo samaksas likmi – lats par stundu. No tā izriet arī jautājums par to, vai un kā Latvijas valsts var piedalīties šajā strīdā Eiropas instancēs.

Protams, pretargumentu netrūkst, atgriežoties pie pamatprincipiem – brīva pakalpojumu kustība un tamlīdzīgi, tāpēc arī loģiska bija Latvijas premjera Aigara Kalvīša vēstule Eiropas komisijas prezidentam par šo gadījumu. Tomēr izlasot vēstules tekstu, rodas arī pārdomas, ciktāl šis, premjera publiskajam tēlam, neapšaubāmi, labvēlīgais solis, ir pilnvērtīgi argumentēts. Gan vēstulē, gan nedēļu iepriekš sagatavotajā starpministriju darba grupas ziņojumā valdībai tiesiski politiskā argumentācija ietver divas tēzes – atsauci uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kura 49.pants visnotaļ vispārīgi aizliedz „ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību”, kā arī uz 1996.gadā pieņemot direktīvu „Par darbinieku nosūtīšanu veikt darbu pakalpojumu sniegšanas ietvaros”, gan neminot nevienu konkrētu tās pantu, kurš pārkāpts un sīkāk to neanalizējot saistībā ar konkrētiem Zviedrijas likumiem. Kā atsauce vēl pieminētas divas lietas Eiropas Kopienu tiesā, lai gan, kas zīmīgi, publiskajos komentāros, vakarvakar diskusiju LTV studijā ieskaitot, tiek piesaukti citi piemēri.

Atkal var pavērtēt arī no otras puses – kāpēc gan jau desmitgadi kopš Zviedrijas pievienošanas ES un gandrīz desmit gadus kopš direktīvas pieņemšanas Zviedrijā viņu likumi vēl arvien ir veicie un EK tam nav iebildusi, arī ieviešot augšminēto direktīvu. Iespējams, tāpēc, ka tiem ir pamats, aizsargājot savu darba tirgu, vai nu atsaucoties uz „sociālo dempingu” vai ko citu, atļaujot strādāt savā tirgū noteiktās atalgojumu vai citu parametru robežās.

Vakar, jau pēc sprieduma pasludināšanas Zviedrijā, Latvijas premjera padomnieks Andris Razāns, komentējot premjera vēstuli Eiropas Komisijai teica, ka tiek cerēts vairāk - ka varētu iniciēt pārvērtēt Eiropas Savienības brīvu konkurenci reglamentējošo likumdošanu arī plašāk, ņemot vērā situācijas izmaiņu pēc desmit valstu iestāšanās. Tā ir pamatīga, bet loģiska ambīcija, tikai premjera vēstules tekstā nekas tik konkrēts nav minēts, vien, līdzās lūgumam sniegt atzinumu, izteikta vēlme dot ieteikumus, kādus Latvijas valdība varētu spert turpmākus soļus. Būs, protams, visnotaļ jauki, ja mums pateiks priekšā, bet būtu arī jāizdomā pašiem. Tuvākās prognozes jau iezīmēja vakarvakara diskusijā Latvijas vēstnieka Zviedrijā Arta Bērtuļa teiktais, ka ir ziņas par vēl citiem iespejamiem Latvijas firmu problēmu gadījumiem attiecībās ar Zviedrijas arodbiedrībām