Runa ir par šīs valdības pārvaldītās valsts krīzi, par kuras (ne)risināšanu var spriest arī pēc vakar notikušās “Kas notiek Latvijā?” diskusijas.

Inflācijas ilgstoši augstais procents, kas padara nestabilāku gan tūkstošiem cilvēku ikdienas dzīvi, gan tautsaimniecības procesus kopumā, ekonomisko emigrantu tūkstoši uz Īriju un citviet, nesamērīgā materiālā noslāņošanās starp palicējiem ar acīmredzamām nekonsekvencēm nodokļu politikā. Pat nepievienojot virkni citu tematu, ar šiem ir pietiekami, lai secinātu, ka ir pamatīgas problēmas, uz kurām ir, maigi izsakoties, mazspējīgi atbildēt no sērijas “viss, ko var, ir iestrādāts budžetā” vai “mums ir jāmeklē risinājumi”.

Patiešām, iespējams, ka šīs valdības gads ir pagājis labāk, nekā varēja gaidīt pēc iepriekš opozicionāro “Jaunā laika” un Tautas partijas vienošanās. Protams, valstī ir objektīvi procesi, kas daudziem nepatīk, bet ko pilnībā apturēt nav iespējams.

Neapšaubāmi, attiecībā gan uz premjeru, gan katru šīs valdības ministru, ir īsāks vai garāks, bet ir, atzinību pelnošu darbu, iniciatīvu un lēmumu saraksts. Bet tomēr tas nesasniedz to mērogu, ko prasīt prasa jauntapušās Eiropas Savienības nabadzīgākās, bet par stabilu un ilgspējīgi attīstošamies sevi saukt gribošas valsts statuss.

Nākamais – priekšvēlēšanu gads šo situāciju sašūpo vēl jo vairāk. Gan tāpēc, ka izrādīšanās kārdinājums vairāk kā citkārt mazina atbildību un pienākumu, gan arī tāpēc, ka ir nesamērīgi pieņemt tādus lēmumus, kas iespējamas varas maiņas rezultātā atkal mainīsies. Tomēr, no otras puses, jāpiebilst arī tas, ka pašreizējā politiskā “zvaigznājā” pārlieku lielas izmaiņas nav pamata sagaidīt, tāpēc būtu pamats spriest par visu problēmu spektru arī priekšvēlēšanu gadā.

Vismaz pienācīgi sagatavojot projektus līdz vēlēšanām, ar paredzamu lemšanu pēc tām. Līdzās jau pieminētajiem tematiem te varētu likt klāt arī spilgtāko nevienprātīgas ārpolitikas piemēru - strupceļā nonākušo robežlīgumu ar Krieviju, starpnozaru ilgtermiņa valsts nākotnes stratēģiju, kas iecerēta zem nacionālā attīstības plāna nosaukuma, vienotus samaksas principus valsts pārvaldē strādājošajiem, un vēl daudz ko citu.

Vienas receptes – ko darīt, lai šāda lemšana notiktu, protams, nav. Tomēr, īpaši situācijā, kad politiskā opozīcija un alternatīva Latvijā nu kļuvusi pavisam relatīva, jo to ierobežo “latvieši-krievi” pretīmstāvēšana, ļoti būtisks, lai cik banāli tas skanētu, ir sabiedriskās opozīcijas faktors. Sākot no konkrētām nozarem, beidzot ar valsts pārvaldes un tās atbildības pilnveidi kā tādu. Katrs, īpaši jau izdaudzinātais, bet patiesībā bieži vien pasīvais vai konjunktūristiskais “vidusslānis”, to var realizēt izdarīt pa savam – ja ne dibinot, tad iestājoties kādā partijā un radot iekšējo opozīciju, vai stiprinot un dažādojot kādas sabiedriskas organizācijas aktivitātes, vai bagātinot masu mediju jautājumus un viedokļus ar savām zināšanām, vai tiesājoties par kādiem nepamatotiem lēmumiem pret sevi, vai vairojot likumsargāšanas iestāžu informētību par citiem.

Bet, kas būtiski, piedaloties ar argumentiem vai risinājumiem bagātinātu kritiku, nevis tikai ar bļaurību vai prasībām. Jo politiķiem pret to jau ir standartatbildes, un tas ne tikai nemazinās krīzi, bet pat nedos “izejvielas” tās aizlāpīšanai tiem, kas varbūt to gribētu un pat varētu.