Kā ārstēsimies ar minimālo anestēziju? Uzskatāmi raksturojoša vakar bija telefonaptauja – anesteziologu prasības atbalsta ievērojami vairāk nekā ministrijas piedāvajumu par minimālo algas palielinājumu, savukārt pārliecinošs vairākums ir par vienas nozares neizdalīšanu, risinot visas problēmas kopumā.

Piedāvātais algu palielinājums par simtu vai diviem vienas, dumpīgās nozares ārstiem, un par mazākām summām citam personālam, protams, it kā ir visnotaļ krietns pielikums, un bezgalīgi var spriest, vai tas ir pietiekams vai nē. Tomēr, ja anesteziologu akciju vērtē kā nozares interešu pārstāvniecību, tad nākamie jautājumi ir par vakar jau pieminēto neatliekamo medicīnisko palīdzību, kā arī par vēl vairākām nozarēm, ja ne visu sistēmu kopumā, kur ārstu promgājēju un topošo vai jau esošo pensionāru skaits krietni pārsniedz jaunpienācēju skaitu. Nekādu skaidru atbilžu nav. Tieši tāpat nav skaidras atbildes, vai varnešiem ir “plāns B”, ja anesteziologi ministrijas piedāvājumu nepieņem, un uzsāk savus protestus, un drīz vien dod ministrijai un slimnīcām savu piedāvājumu par vairākas reizes augstāku cenu. Ja tas netiks pieņemts, tad visas valsts iedzīvotāju ārstniecība kļūs apdraudēta atkarībā no protestētāju izturības. Ja tas tiks pieņemts, kardināli nemainot spēles noteikumus dažādām citām specialitātēm, var gaidīt nākamos protestus, ar līdzīgu apdraudējumu. Abos gadījumos tas ir apliecinājums situācijas nerisinājumam no varas puses.

Kā risinājumu pēdējās nedēļās piesauc tā saukto struktūrplānu jeb, vienkāršā valodā runājot, slimnīcu pārprofilēšanas, ģimenes ārstu skaita un neatliekamās palīdzības brigāžu skaita palielināšanas plānu. Apbrīnojami, ka šo padsmit lapušu dokumentu, kur nav skaidras atbildes, vai tas maina 2002.gada plānu vai nē, un kur lielākoties ir vispārīgas manifestējošas frāzes, pietiek nekaunības celt šādā statusā. Tiek solīts, ka izpildes laika grafiks un finansiālie aprēķini būs vēl pēc pusotra mēneša. Kā var ticēt šāda plāna nopietnībai, ja vispirms tiek pasludināti paredzamie rezultāti, turklāt visnotaļ vispārīgi, un pēc tam top pamatojums!? Turklāt, šajā plānā nav nekādas analīzes un plānu par iepriekšminētās kadru problēmas risināšanu, nekādas skaidrības par pacientu maksājumu apjomu, tai skaitā nekādu risinājumu par daudz apspriesto aplokšņu maksājumu, nav nekādas perspektīvas, pēc kādiem izcenojumiem valsts apmaksās dažādu līmeņu medicīnas pakalpojumus, nav nekādu plānu par privātā sektora finansu piesaisti, pirmkārt, caur apdrošināšanu, kas šobrīd arī ir krietni izkropļota, bet potenciāli varētu būt progresējoša. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Lai cik liels risks tas nebūtu, šķiet, šoka terapija ir reālākais līdzeklis, lai ārstētu varas izvairības diagnozi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc šīrīta notikumiem Saeimā, ne ministra Muciņa, ne premjera Emša solījumiem un plāniem vairs nav īpašas ticamības.