Cik cilvēku tu ik dienu apzvani, gatavojoties raidījumam?

Vidējo aritmētisko grūti izvilkt. Šī nedēļa pārsniedza gada vidējo gan epastu, gan zvanu ziņā. Decembrī saistībā ar valsts aizņēmumu bija milzīgs zvanu vilnis. Tagad otrs — par 13.janvāra notikumiem.

Pašam nešķiet, ka brīžam sāc spēlēt Dieva lomu? Pēc 13.janvāra notikumiem Kas notiek Latvijā? noskatījās grandiozs skaits skatītāju. Cilvēki grib tikt pie skaidras atbildes par tēmu — kāpēc valstī ir nelaime —, citējot tevi pašu ēterā ar Aināru Šleseru pirms pāris nedēļām.

Katru dienu man ir kaut kādi mikrolēmumi, piemēram, aicināt vai neaicināt ēterā cilvēku, kurš meta akmeni uz Saeimas namu? Pirms pagājušās nedēļas raidījuma man bija gara saruna ar premjeru. Radās konfliktsituācija, viņš pateica, ka nenāks uz studiju, ja tur būs Aigars Štokenbergs. Dievs tajā brīdī bija viņš (domā Ivaru Godmani — A.B.-R.), nevis es. Ceru, ka man izdevās atrast adatas aci, caur kuru izlīst, lai visos šajos konfliktos mums nebūtu vēl arī kašķa par to, ka divi pieauguši onkuļi, kuri viens otru aizskāruši tikai ar vārdiem, neparko negrib atrasties vienā telpā.

Tomēr izdevās viņus "ievilkt" studijā!

Nekas daudz jau man neizdodas. Aicināju Mareku Segliņu uz 14.janvāra raidījumu, viņš neieradās.

Tev jau laikam, jo vairāk spalvas pa gaisu, jo labāk?

Ja runājam par raidījumu, man ir svarīgi vārīt katliņu, kurā emocijas ir sabalansētas ar prātu un sirdsapziņu.

Vai pirms raidījuma, domājot par diskusijas dalībniekiem, tu izskaitļo emocionālā un racionālā spārna "plūkšanās kapacitāti"? Paredzi, ar ko tas var beigties? Piemēram, drīz pēc leģendārā dialoga starp Baibu Sipenieci un Arti Pabriku pēdējais atkāpās no ārlietu ministra amata.

Paredzēt varbūt varu, bet ne virzīt. To es nedrīkstu darīt!

Pagājušajā nedēļā man presē pārmeta, ka es vairākus gadus esot teicis: sabiedrības protesti ir pārāk maigi, neaktīvi. Dabūji, ko gribēji?! Pat dzirdēju tādu sev adresētu repliku. Es nekad neesmu aicinājis uz vardarbīgiem protestiem, taču vienmēr esmu teicis, ka zināmos emocionālos apstākļos ir iespējami protesti, kas pārkāpj likuma robežas, un tas ir loģiski.

Man daudzreiz šķitis, ka tēma, ko esi iecerējis raidījumā, pēdējā brīdī tiek mainīta kādas citas pēkšņi ar troksni uzpeldējušas tēmas dēļ. Vai tā ir?

Jā. Ir ārkārtīgi daudz dilemmu, ar kurām ikdienā cīnos. Man ir doma, ka vajadzētu saņemties ielikt tribīnēs četrus piecus studentus, kas studē attiecīgo jomu. Taču tam ir nepieciešami cilvēkresursi, kas šos studentus meklē, uzrunā. Ar maniem divarpus darbiniekiem pagaidām to nevaru atļauties.

Tiešajā ēterā vispār ir ļoti maz formātu: 100 gramu kultūras, 100.pants, Kas notiek Latvijā?, un viss. Par to būtu jādomā. Klausoties, kā vēl šonedēļ vārās kultūras joma, kādas reformas notiek veselības aprūpē, tas viss taču būtu publiski jāizrunā! Drausmīgi sāp sirds, ka man ēterā ir tikai viena reize nedēļā. Es būtu gatavs divreiz nedēļā.

Par to pašu algu?

Par mazāku. Tikko ar LTV parakstījām dokumentu, kurā rakstīts, ka esmu gatavs solidāram atalgojuma samazinājumam. Par to vispār nav jautājuma! Jā, es būtu gatavs taisīt divus raidījumus nedēļā, bet, protams, tas nav lēti. Varbūt ne tik dārgi kā Neprāta cena, bet tomēr.

Domāju, ka skatītāji to atbalstītu.

To nevar zināt. Te jārunā par politisko kultūru mūsu sabiedrībā. Man ir privāti iespaidi, piemēram, par Franciju. Tur cilvēkiem ir asinīs apspriest svarīgus notikumus gan krogā, gan mājās, gan ciemos. Viņi diskutē par literatūru, teātri, politiku, ekonomiku, sportu. Tas ir normāls process nobriedušā sabiedrībā! Tādēļ arī medijos katru vakaru ir dažādas diskusijas. Mums? Nezinu. Kāds varbūt sāks bļaut, ka par daudz.

Šaubies vai arī reitingi rāda, ka tevis varētu būt par daudz?

Nē, es nešaubos! Arī ar reitingiem viss ir kārtībā, 14.janvāra raidījumu esot skatījušies pāri par 300 tūkstošiem. Ko es vispār varu teikt par reitingiem? Kad tie būs zem jebkādām saprāta robežām, izmetiet mani ārā! Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka par reitingiem domāju tikai pēc raidījuma. Astoņos gados tie ne reizi nav noslīdējuši. Visu laiku ir krietni virs vidējā.

Dziļi iekšēji esmu pārliecināts un arī konceptuāli redzu, ka šobrīd ļoti svarīga būtu divu bloku jeb vektoru tematika: ir jādiskutē par politiku un nozaru politiku. Otrai grupai, protams, būtu mazāki reitingi.

Vai izjūti konkurenci ar citu televīziju raidījumiem — ne pēc formāta, bet drīzāk idejiski? Piemēram, TV3 Nekā personīga...

Izjūtu, bet labā nozīmē. Uz raidījumu Nekā personīga es, starp citu, skatos ļoti kritiski. Uzskatu, ka viņi ik pa brīdim uztaisa labas provokatīvā žanra medus mucas, bet tad iemet pāris darvas piļu un visu sačakarē. Tādas kakas nevajag taisīt — es atļaušos lietot šo vārdu!

Minēsi piemēru, kas tevi tā aizkaitinājis?

Tad man būtu baigi jāpreparē. Nevar aiz ausīm pievilkt patiesību tā vietā, lai izanalizētu! Neviens jau nestrīdas, ka tendencīte ir, bet to vajag pamatot.

Gan jau tev pašam arī ir ko pārmest.

Man regulāri pārmet lielu asumu un lielu mīkstumu. Pārmet, ka kļūstu emocionāls, bet tad atkal — ka bezpersonisks. Kad ēterā ar kādu salecos, nav tā, ka pēc tam justos baigi apmierināts. Es daudz par to domāju.

Kāpēc tavos raidījumos tik biežs viesis ir Ivars Godmanis, kurš runā gari un sausi, turklāt vienu un to pašu?

Pagājušajā gadā Kas notiek Latvijā? studijā Godmanis bijis vidēji reizi mēnesī, viņš pārspējis ilggadējo līderi Aināru Šleseru. Ņemot vērā politisko un ekonomisko situāciju, domāju, ka tas ir tikai normāli. Visu laiku meklēju jaunas figūras gan emocionālajā, gan kompetentajā flangā. Ceļi, kā atrodu cilvēkus raidījumam, ir dažādi. Piemēram, Vitu Matīsu noklausījos radio intervijā Jaunajā gadā. Kad zvanīju, lai uzaicinātu uz studiju, tā arī teicu. Ka dzirdēju radio un radās sajūta, ka viņai ir ko teikt.

Ko dari ar tiem, kuri laužas ēterā, lai paspodrinātu sev spalvas?

Ir tādi, kuri nāk ar iniciatīvu, laužas un arī ielaužas. Piemēram, uzņēmēji. Esmu ļoti priecīgs, ja cilvēki pārzina savu jomu un viņiem ir ko teikt.

Es drīzāk domāju politiķus, tādus kā Ainārs Šlesers, kas vienmēr labprāt nāk.

Šī nav pirmā reize, kad saku, ka Aināru cienu kā cilvēku, kurš vienmēr kā sportā gatavs nākt uz laukuma. Es tiešām to uztveru sportiski!

Vai vari nodalīt Jāni Domburu — žurnālistu, kurš nāk uz laukuma, priecādamies, ka mums ir tādi vīri kā Šlesers, Godmanis, kas vienmēr gatavi runāt, un Jāni Domburu — pilsoni, kuram ir noteikta attieksme pret politiku, ko šie vīri izvērš?

Es nenodalu. Es Šleseru cienu par stilu, ka viņš vienmēr gatavs nākt uz laukuma. Ja runājam par "šofera dēlu", gribu uzsist uz pleca sev un kolēģiem — mēs par tēvu Upenieku, kurš bija kļuvis par kādas padomes locekli, uzrakstījām jau pirms vairākiem mēnešiem. Tad to paķēra citi, arī Diena. Man ļoti daudzas lietas nepatīk Šlesera politiskajā darbībā, ne tikai Upenieku ģimenes lieta, taču domāju, cieņa pret viņa stilu vienmēr nākt uz laukuma nav pretrunā ar kritiskumu pret viņu kā politiķi.

Tu vaicāji par pilsonisko — to es atstāju vēlēšanām, referendumiem. Ēterā es to ielaižu minimāli, lai neteiktu, ka vispār nemaz. Ēterā esmu žurnālists, un tikai.

Atgriežoties pie skaitļu mapīšu adepta Godmaņa...

Decembrī es personīgi uzstāju, lai Godmanis nāk uz raidījumu trešo reizi pēc kārtas. Viņš pats nav rāvies ēterā. Ja tu jautā, kāpēc Godmanis ēterā ir tik bieži, es saku: tāpēc, ka viņš tiešām uzņemas atbildību. Par budžetu, par lietām, ko citā valdības sastāvā varētu uzņemties ministri.

Nespēja deleģēt atbildību ir vāja vadītāja pazīme.

Piekrītu. Taču uz vispārējā fona, uzskatu, viņš ir saturīgs. Jā, varbūt proporcionāli garajai runāšanai saturs nav liels. Tomēr citiem politiķiem — mazrunātājiem — saturs ir švakāks. Ivars Godmanis pirms pusgada bija tas, kurš sāka runāt par vēlēšanu sistēmas maiņas variācijām, kad prezidents par to vēl nerunāja. Domāju, ka pilī neviens čalis vēl nebija par to domājis. Aiz kadra jau arī visi atzīst: nabaga Ivars, viņam ar visiem šitiem jācīnās! Lai nu ko, bet viņam nevar pārmest, ka nebūtu patriots vai necīnītos par valsti.

Nu re, sabiedrībā lamātajam premjeram tu veltī labus vārdus!

Es nekad nenākšu ar saukli — nekā personīga! Tāpēc, ka viss ir izlaists caur sevi un (uzsver) ir personīgs. Es neuzskatu, ka tā var pazaudēt žurnālistikas latiņu vai ētiku.

Tev nav ko Godmanim pārmest?

12.novembrī Kas notiek Latvijā? viņš teica: mums ir īpašs plāns, bet es jums neteikšu, kāds. Kas bija īpašais plāns? Tas, ka sāktas sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu. Tas ir stāsts par to, kā sabiedrībai slēpt kaut ko. Domāju, vēl aizvien tas valstī ir atklāts jautājums. Vēl aizvien Latvijā nav pietiekami vērtēts, kā notika šis politiskais process.

Varbūt tieši tāpēc es Godmani bieži aicinu studijā, lai mēģinātu konfrontēt, kā viņš redz pasauli un šo valsti un kā to redz citi. Jo citur viņš tikai aiziet un norunā runu.

Doma laukumā biji?

Nē, jo man bija jābūt redakcijā. Sabiedrisko sajūtu izpratnē, kas ir viens no politikas atskaites punktiem, mēs šobrīd vēl esam meklējumu līmenī. Valdis Zatlers sakarā ar paziņojumu par vēlēšanu likuma maiņu un Saeimas iespējamo atlaišanu tagad sabiedrībai ir labais, tomēr jāsaka — te ir ļoti daudz ko kritizēt! Līdz marta beigām vēlēšanu likumā var izdarīt vai nu nekvalitatīvus grozījumus, vai vispār nekādus. Jaunas vēlēšanas taču būtu starp esošajiem politiskajiem spēkiem!

Kāda ir izeja?

Te varam vilkt līdzības ar 1991.gadu. Savulaik aizstāvējām Saeimu. Tagad esam naidā ar šo varu, kas nav mūsējā. Paradokss, ka pirms astoņpadsmit gadiem mums bija sirdsapziņas, emociju izpausme, bet tai aiz muguras stāvēja dziļa prāta kontrole: bija Tautas fronte, štābi. Viss tika nopietni analizēts. Tagad ir emocijas, bet saprāta daļa? Ir jāiesaista nepolitiskie spēki. Sabiedriskā līdzdalība.

Es domāju, lielākā nelaime valstī ir, ka cilvēki nav gatavi savai valstij. Te var uzskaitīt bailes un kompleksus, ko var tulkot saistībā ar gadsimtiem ilgo pakļaušanos kungiem, izsūtīto genofondu un tā tālāk. Es dzirdu no draugiem, kā iet skolas vecāku sapulcēs. No pazīstamiem ārstiem, kāda ir pacientu un mediķu komunikācija. No juristiem, advokātiem, kāds ir tiesiskuma izpratnes līmenis. Vai esam samērīgi evolucionējuši 18 gadu laikā? Kāds ir tas kompetentais procents, kas ir spējīgs piedalīties pašpārvaldes procesos?

Tas ir sāpīgākais jautājums!

Ja valsti izprotam kā demokrātiju, tad ir kā bērnu ludziņā "grūd mūs, velc jūs". Stāsts nav par Satversmes grozīšanu, jauniem attīstības plāniem — tādus var uzrakstīt simtiem! Stāsts ir par to, lai būtu sabiedriskā līdzdalība. Varbūt publiskās lokomotīves, kas iet tieši un tikai uz vienu — pārejas laika Saeimu. Uzreiz saku, ka es tur neiešu, tas būtu interešu konflikts. Latvijas inteliģences pārstāvji, kuriem sabiedrība uzticas, gan. Viņu vilciens varētu radīt jaunu maršrutu Latvijas politikā.