Jānis Domburs pats par sevi ir atpazīstams zīmols. Viņam nav vajadzības mākslīgi celt savu popularitātes koeficentu. Jāni Domburu nav iespējams ievietot kādā noteiktā rāmī vai formātā.

Pirmām kārtām, paldies, Jāni, ka piekriti šai sarunai. 

Es gan nezinu, uz ko esmu parakstījies.

Sākšu ar atzīšanos, ka man pret tevi ir liela bijība. Nezinu pat aiz kāda iemesla, bet to sajūtu kopumu varētu dēvēt kā cieņas mijiedarbību ar bijību. Sāku domāt par cieņu... Vai iespējams cienīt cilvēku, kuru dzīvē neesi saticis? Sanāk tā, ka es cienu tikai priekšstatu, varbūt pat stereotipu par tevi, darbu, ko dari, darba stilu... Tādas man pārdomas. Kādus cilvēkus tu cieni?

Es piekrītu, ka cieņa var rasties gan dēļ profesionālā, gan privātā. Pirmais, kas man nāk prātā, ir konteksts ar tiem cilvēkiem, kuri iziet pārbaudi ar slavu, naudu un varu. Un, kur man bijis pietiekami ilgs laiks pārliecināties, ka viņiem nesakāpj galvā un, ka viņi nekļūst neciešami nervozi. Bet var cienīt jau par to, ka cilvēks sevī ir ko noturējis. Piemēram, cilvēciskumu un stāju. Līdz ar to ir redzams, ka šiem cilvēkiem ir savs ego, kam nav tendence būt kā no gumijas vai līdzīga materiāla. Diez vai vārds „cieņa” ir īstais apzīmējums, bet katrā ziņā tas ir magnēts uz talantīgiem cilvēkiem. Tas ir eksakti nedefinējams jēdziens mākslā, sportā, literatūrā un biznesā. Man liekas, kas tas ir tā vērts, jo ir liels spiediens, lai cilvēks aizietu pa kaut kādu meinstrīmu un vieglāko ceļu. Es mēdzu teikt, it īpaši par radošajiem cilvēkiem – ja radošs cilvēks nešaubās, viņš ir miris, beidzies kā radošs cilvēks. Talantīgs cilvēks, kurš spēj sevi urdīt un atrast jaunas formas – tas ir pa smuko. 

Šaubas kā iekšējais dzinulis?

Jā, izaicinājums un azarts pašam pret sevi. Nedaudz to attiecinu arī uz sevi.
Kādas, tavuprāt, īpašības, kvalitātes nepieciešamas, lai cilvēku varētu saukt par labu un krietnu cilvēku? Kāds ir mērs, ar ko mēra labumu? Un varbūt dažreiz situācija piespēlē savus noteikumus?

Es domāju, ka neesmu labuma un krietnuma mērītājs. Es varbūt esmu zināmu temperatūru mērītājs, bet ne šajā aspektā. Tas ir diezgan ciniski, bet bieži vien labumu mēra pēc cilvēka nāves. Es vairāk nodarbojos ar dzīvajiem. Varbūt kļūdaini, bet šādās kategorijās es tās lietas nemēģinu skatīt. Ikviens cilvēks ir interesants kukainis. Savulaik, kad rakstīju par kriminālām tēmām, man bija interesanti domāt par bandītiem. Viņiem ir savi ētikas kodeksi, principi. Kāpēc Soprano ģimene tika kino atzīta? Tāpēc, ka kacināja cilvēku apziņu un zemapziņu par vērtību lietām. Tur ir daudz slāņaini uzbūvēts sižets, tēlu raksturi. Tas pats ir arī mūsdienās. Piemēram, kā talantīgi cilvēki, ar līdzīgu talanta apjomu, kļūst par ļoti pozitīviem un ļoti nelietīgiem cilvēkiem. Nelietīgie arī ir talantīgi, pat tik drausmīgi talantīgi, ka spēj tik sajūsmināties, kā var tādas shēmas sazīmēt. Labs un krietns, nelabs un nekrietns, bet paradokss ir, kad mēģini ieskatīties no otras puses. Viņiem ir pilnīgi citi vērtību mēri. Viņi to tulko savādāk. Ja sāks meklēt vienu cēlumu un krietnumu, nesanāks. Var parunāt par ētiku politikā, bet par krietnumu un cēlumu vispār domāt ir grūti. Ar mani ir līdzīgi. Esmu krietnais, cēlais, cienījamais un cūka, provokators, destruktīvais. Tas atkarīgs no tā, kā kuram liekas. Man nav kā politiķim, kas izņem savu dividendi reizi četros gados. Skaidrs, ka es runāju par reitingiem, jo gribu, lai raidījums tiek skatīts. Tādēļ reizi pa reizei es apdomāju, vai nevajag kaut ko uzmanību saistošu no formas, stila vai kāda cita viedokļa. Tajā pat laikā es dēļ tā neupurēšu raidījuma saturu. Man nav nepieciešamības celt savu personīgo popularitāti. Nekad neesmu to darījis un ceru, ka pārskatāmā nākotnē tas nebūs vajadzīgs. 

Kā tev šķiet, vai esi populārs, atpazīstams cilvēks? Un, vai tas ko maina tevī un apkārtējos?

Pie tā var pierast un tajā pat laikā nevar. Tas, protams, pastiprina adrenalīnu, jo mani vērtē personiski. Nevērtē kā firmas, medija X, partijas Y vai bandas Z pārstāvi, jo tās nav vienkārši LTV debates, tas ir Dombura raidījums. Es nevaru sūdzēties par popularitātes trūkumu un arī nesūdzos. Es ļoti priecājos par to, ka pēc pusnakts kādā klubā man pienāk klāt gados jauni elementi, kas vēl nav galīgi pārdzēruši jēgu. Izrādās, ka viņi studē cienījamās iestādēs, darbojas interesantos biznesos, un grib man pateikt to un parunāt par šo, grib iedzert ar mani, jo skatās manu raidījumu. Man tas patīk, jo, ja es šajā auditorijas daļā nejustu nekādu reakciju, tad popularitāte, lai man piedod pensionāri, nedotu gandarījumu. Ja jauniešiem ir piedūriens, tad es redzu, ka spēju aptvert to spektru. 

Kādas rakstura iezīmes tu vispār cieni sevī?

Standarta atbilde būtu, ka jāprasa citiem, lai vērtē. 

Vai raksturs tev pasmags? 

Es domāju, ka noteikti. Tikai kā mēs to mēram? Protams, ka egocentrisks, brīžiem balstīts uz nervu bāzes... Bet jautājums bija, kādas man patīk īpašības. Man patīk, ka vēl aizvien jūtu, ka man tīk pašam ar sevi spēkoties, izaicināt sevi. Varbūt kādam liekas, ka jau astoto gadu sēžu studijā un ir iestājusies rutīna. Katra trešdiena ir tik ļoti nerutīniska, ka maz neliekas. Gan attiecībā uz darbu, gan uz vidi ar kaut kādiem notikumiem, cilvēkiem, interesēm, man tas openmind tomēr vēl darbojās. Nezinu gan, vai tā ir rakstura īpašība. Vitalitāte ik pa brīdim ir. Vēl, paskatoties no malas, man patīk tā, kas nav. Respektīvi, es neesmu drausmīgi kārtīgs. Mazāk sadzīviskā, vairāk ideju nozīmē. Lasīju kāda futurologa grāmatu, lai viņš piedod, ka neatceros viņa vārdu. Viņš skaisti stāstīja par to, ka plānojot savu laiku, kurā ir gan starptautiskas lekcijas, fondi, pētījumu institūti un tiešām daudz ko darīt, katru dienu paredz pāris brīvas stundas. Viņš to dara tāpēc, lai atvēlētu laiku seniem un jauniem paziņām, kas viņam var piezvanīt vai kurus nejauši var satikt uz ielas. Viņš atvēl laiku negaidītajam un neplānotajam. Ja esi saplānojis visu savu dzīvi, tad atņem sev iespēju, kā es parasti saku, uzspēlēt džezu. Ja viss ir salikts kaut kādā vājprātīgā taimteiblā, tad tas vienā mirklī sāk čakarēt smadzenes. Mans iekšējais kompjūters ļauj rotaļāties.

Pilnu interviju lasiet šeit: http://www.spotnet.lv/index.php?option=interview&id=154&page=0&count=0