Ieva Alberte. Kā izjūtat sabiedrības noskaņojumu pirms referenduma?
Jānis Domburs. Ja latvieti nespiež pie rīkles vai citām ķermeņa daļām, viņš atrod 101 iemeslu, kā izvairīties no balsošanas, — ai, nu, ko nu es tur. Var taču gaidīt, ka onkuļi valdībā visu atrisinās, un apvainoties uz viņiem. Bet onkuļi var šo to risināt un šo to nerisināt.
I.A. Kas šoreiz ir citādi?
J.D. To nevar salīdzināt, jo kopš tautas nobalsošanas 90.gados nav bijis neviena referenduma, kura priekšvēsture ir manifestācijas, kā tas bija rudenī.
I.A. Kāpēc tad iet vai neiet uz referendumu?
J.D. Es neaģitēšu. Arī neejot cilvēks izsaka pozīciju, un tā ir pret. Visvairāk mani satrauc tas, vai mēs attīstām savu domāšanu. Vairāk nekā desmit gadus "slimojām ar to", ka vajag tautas vēlētu prezidentu vai pilnvaru maiņas. Tas veicināja domāšanu, jo cilvēki diskutēja. Referendums jau nav par to, kā atlaist Saeimu, bet to, kā to ievēlēt. Jo atlaiž jau to, ko sūdīgi ievēl! Vai tā ir slimība, kas jāārstē? Tas ir tas vecais stāsts: ap brokastu laiku nav neviena čaļa, kas atvestu laimes lāci, tāpēc parīt jaunu referendumu ierosināt nevarēs, viss ir slikti, cenas ceļas, un labāk nedarīt neko. Tas ir baigais stāsts par indulgenci. Risks ir attiecībā uz tiem, kuri vēlē, un tiem, par kuriem vēlē. Ja referendums ir ar kvorumu un par grozījumiem, tas neizbēgami liek iespringt tiem cilvēkiem, kuri ir pie varas. Ja referendums ir neveiksmīgs, tad tie, kuriem vēl ir divi gadi līdz nākamajām vēlēšanām, jūtas daudz drošāk un pārliecinātāk.
I.A. Vai referendums ir viens no veidiem, kā parādīt, ka vispār esam?
J.D. Tas ir viens no daudziem veidiem. Esmu par lauksaimniekiem ar pienu Doma laukumā. Par publiskām akcijām, kas piespiež kaut ko darīt. Skumji, ka studenti neko nav sarīkojuši piecpadsmit gadu laikā. Esmu par varoņiem, kuri iziet ielās. Ja arī viņi kaut ko nedabū, tomēr dod uzrāvienu apspriešanas procesam. Referendums arī ir iziešana ielās. Tas var iedot atskaites punktu vēsturē, kas liek apdomāt. Ielās jāiziet arī presei. Es gan neesmu "Kastēna shēmas" atbalstītājs, taču saturiskā nozīmē esmu par medijiem, kuri izaicina, provocē.
I.A. Kas izdomāja raidījumu jūsu atvaļinājuma laikā?
J.B. Tā bija mana iniciatīva. Tas ir pienākuma jautājums. Kāds teiks, ka Domburs savā iedomībā nenormāli saslimis, taču, gluži kā kārtslēcējs Sergejs Buka lika latiņu, arī man vienkārši ir jālec pāri nākamajai latiņai. Es te spēlēju, un man ir jālec.
I.A. Kāds būs šis raidījums?
J.D. Raidījums nebūs tikai pēdējā vakara domātājiem, kuri nezina — iet vai neiet. Līdzīgi kā raidījumā par robežlīgumu aicināts liels skaits cilvēku, un raidījums būs garāks. Būs plašs politiķu spektrs, potenciālie atlaižamie, Saeimas frakcijas, juristi, cilvēki, kuri ir pret grozījumiem. Simboliski, taču, visticamāk, ne visas partijas atsūtīs pirmās vai otrās personas, kas arī norāda uz viņu attieksmi.
I.A. Baiba Sipeniece–Gavare būs?
J.D. Nē. Būs citi sabiedrībā pazīstami cilvēki.
I.A. Skatoties raidījumu, bieži vien gribas uzšaut kādam politiķim, jo melo, acīs skatīdamies. Kā to var izturēt sešus gadus!
J.D. Man jau patīk rotaļa pašam ar sevi — meklēt jaunus jautājumu rakursus un kopsakarības. Izspiest no sevis kategorijas. Esmu iemācījies distancēties. Ja būtu otrpus ekrānam, arī man gribētos mest ar kādu priekšmetu. Ir reizes, kad paceļu balsi vai taisu grimases, jo jūtu, ka cilvēkam sarkanā lampiņa iedegusies, nedziest un viņš aizgājis nesaprātā. Iespējams, piektdien atnāks onkuļi un pusstundu dzīs demagoģiju, ka tik maza vēlētāju daļa nedrīkst atlaist Saeimu. Nu, bet tad lai atnāk jūsu vēlētāji un nobalso pret! Tad arī neviens nevarēs atlaist Saiemu. (Pauze.) Man ir skumji. Gribētos augstāku debašu līmeni.
I.A. Ir doma raidījumā kaut ko mainīt?
J.D. Viss atkarīgs no Latvijas televīzijas. Es piedāvāju slēgt līgumu līdz 2011.gadam, un raidījumi ietvertu pašvaldību, Eiroparlamenta, Saeimas, ģenerālprokurora, prezidenta vēlēšanas. Patlaban ir baigi interesantais mobilizācijas mirklis ar ekonomisko zupu, kas tūlīt atdzisīs. Kas notiek ar intelektuālo mobilizēšanos valstī?! Gribētos raidījumam vaļēju noslēgumu, jo ir reizes, kad stundā un piecpadsmit minūtēs var visu izrunāt, taču ir temati, kad nevar, jo ir daudz iesaistīto un cilvēki gatavi braukt no laukiem, lai piedalītos. Gribas tribīnēs jaunus cilvēkus. Raidījumā par bibliotēkas celtniecību bija students Viesturs Celmiņš, kurš tā deva impulsus un atmosfēru! Vairāk gribētos runāt par cilvēku dzīves saturu: izglītību, veselības aprūpi jeb mūsu smilšu kastes servisu, arhitektūru, vidi. Vismazāk skatītie raidījumi bijuši ar enerģētiku! Ļaudis! (Domburs saķer galvu.) Mums taču tā jādomā par to! Sākot katram par savu siltumsūkni! Vēl domāju, kā uzrunāt jauniešu auditoriju. Viņiem taču viss ir pofig. Manam draugam Ingum Bērziņam no Delfi jaunākais projekts ir dzeltenais portāls! Mēra laikā dodiet maizi un izpriecas? Varbūt. Pašreizējā politekonomiskajā situācijā var būt vēl viena emigrācijas vilnīša vai iekšējās psiholoģiskās depresijas risks. Jau kādu laiku ir doma Podnieka studijā veidot dokumentālo filmu 4.maija republika ar manu scenāriju. Sākotnēji tā bija par kapitālismu un Bankas Baltija desmitgadi, kad šķita, ka mežonīgais posms beidzies, taču skaidrs, ka nekas nav beidzies. Oligarhijas un prihvatizācijas aizrullēja. Scenārijs jāpārstrādā. Patlaban aizvien vairāk parādās jautājums par neatkarību. Kā mēs šeit, mazajā zemītē, taisām pašpārvaldi. Mums ir mazs motoriņš, un kur esam gatavi peldēt ar savu laiviņu? Kur jābūt kosmopolītiskiem labklājības dēļ, kur nacionālistiem? Mēs esam maza, savdabīga nācija, mums ir sena valoda un daudz unikālā, ko saglabāt.
I.A. Kā vērtējat nekorektos jokus Jaunajā vilnī?
J.D. Atļaujos būt pilsonis, kuru tas neinteresē. Apzināti neskatījos. Nesaredzu tajā muzikālu notikumu. Preses izdevumos paskatos bildes un šķiru pāri.
I.A. Bet kā žurnālists?
J.D. Par to stundām var runāt, pretrunīgs jautājums. Uz austrumiem mums jāskatās ar pašcieņu, mugurkaulu un stāju. Jums te Jūrmalā īpašumi? Gribat festivālu taisīt? Jā, bet mēs atkal no jums gribam to un to…
I.A. Kāda bija vasara?
Satraucoši sirdspuksti? Lēkšana ar izpletni?
J.D. Vēl jau vasara ir, darbs atsāksies tikai 20.augustā. Neskrienu, nelecu. Labi, man laikam jāpasaka, ka pusotru mēnesi biju studijā ar kruķiem un ieģipsētu kāju. Pārrāvu Ahilleja cīpslu, spēlējot basketbolu. Vajag regulārāk trenēties. Daudzi to zināja, neuzrakstīja. Visu cieņu. Viens sieviešu žurnāls, tagad arī dzeltens, nesauksim vārdā, atļāvās cita starpā bez mana akcepta uzrakstīt par manu veselības stāvokli. Esmu par to nikns. Iespējams, patiesāšos, lai pierādītu, ka prese nedrīkst darboties tādā stilā. Tagad cenšos kaut kā mierīgāk dzīvot, vairāk pie dabas, mazāk stresa un uzkrāt enerģiju.
I.A. Kas jauns dabā?
J.D. Man ūdeņi patīk. Ja Rīga nesāks domāt par ūdensmalu izmantošanu, būs baigais kauns. Braucot ar laiviņu, visu var labi apskatīt. Kur ceļ, kur drazo, kur stihiski peldas. Ir daudz neizmantotu vietu. Nupat atgriezos no Hamburgas. Kā tur funkcionē kuģīšu satiksme! Kāpēc pie mums nevarētu tā vālēt? Nevis kā te daži susuri nodarbojas ar sightseeing, bet pamatīga transporta shēma… Tomēr pats skaistākais, ka atvaļinājumā ir vairāk laika. Iziet ārā, paskatīties mākonīti, aizbraukt ciemos, apskatīt kādu Latvijas ciematu. Absolūti cool.
