Publiskajā telpā izskanējis viedoklis, ka ir vairāk pretargumentu, lai kļūtu par Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektoru, ka šādam cilvēkam ir jābūt gatavam taisīt harikiri, kas rada bažas par to, ka NRTVP nāksies izvēlēties labāko no sliktākajiem kandidātiem. Cik pamatotas varētu būt šādas bažas?

Pirms runā, ko kādam nāksies izvēlēties, ir svarīgi apjēgt, vai tas, kurš izvēlas un tie, kuru vārdā izvēlas, ir sapratuši, ko mēs īsti meklējam. Man liekas, ka tas ir fundamentāls jautājums, ja mēs domājam par kaut kādām valsts struktūrām, piemēram, teātri, kurā meklē direktoru, Latvenergo, kurā meklē valdes priekšsēdētāju, ļoti dažāda spektra valsts uzņēmumus varētu nosaukt, lai iedomātos to situāciju — ar kādām pieredzēm, ar kādām kvalitātēm mēs viņu gribam atrast. Šobrīd tas stāsts par harikiri vairāk ir saistīts ar to, ka visi mēģina runāt par to supermenu un varbūt drusku, drusku [NRTVP vadītājs Ābrams] Kleckins pats debatēs, ko NRTVP iniciēja, nonāca līdz jautājumam — cik lielā mērā tā būs personība, kam ir loma sabiedrībā, kam ir vārds, reputācija, kurš ir spējīgs reprezentēt sabiedrībā publisko mediju un, cik lielā mērā viņš ir vadītājs, kurš ir profesionālis personāla menedžmentā, tehnoloģijās, finansēs… Bet atbildes uz to jautājumu nav. Es pat pilnīgi atstāju atvērtu variantu, vai šobrīd šo konkursu vispār nevajag atcelt un sākt visu no gala.

Un kā jūs domājat — ko mums vajadzētu meklēt?

Manuprāt, pie situācijas, kad ģenerāldirektori visu laiku ir balansējuši vai svārstījušies starp politiskajām ietekmēm, budžeta problēmām un vēl visādām lietām, vajadzētu būt tā, ka mēs šobrīd uzņēmumam meklējam vienu profesionālu vadītāju, kuram tiešām ir spējas, kapacitātes un kvalitātes vadīt lielas struktūras, stratēģiski plānot, attīstīt tehnoloģijas, marketingu. Un ir jābūt blakus medija vadītājam, kurš vada mediju, kurš pilnīgi paralēli runā par jaunām kvalitātēm mediju saturā.