Juris Rubenis, mācītājs
Raidījums Kas notiek Latvijā? savas pastāvēšanas gados patiešām ir attaisnojis tā radīšanas mērķi, tas ir, palīdzējis Latvijas cilvēkiem skaidrāk iepazīt un saprast valstī nozīmīgus cilvēkus, tai skaitā politiķus. Es domāju, ka šis raidījums bijis dažādās nozīmēs izglītojošs. Žurnālists Jānis Domburs ir viens no izcilākajiem televīzijas žurnālistiem, kurš, manuprāt, spēj ievērot arī noteiktus džentlmeniskus nosacījumus. Tas, protams, neuzliek viņam par pienākumu izlikties par muļķi.
Tiešraide ar ilgstošu domas attīstību un diskusiju, protams, ir ļoti neērts formāts tiem, kas vēlas kaut ko slēpt, tiem, kam trūkst argumentu. Domāju, ka daudzi politiķi vēlētos, lai Latvijas TV nebūtu šāda raidījuma, kas viņus tik ļoti izgaismo. Tomēr tas ir tik pašsaprotami, ka cilvēkiem, kas vēlas sabiedrību vadīt (tikt tās ievēlēti, galu galā arī - novērtēti, saprasti), jābūt gataviem arī neērtiem diskusiju forumiem. Ja tev ir ko teikt, ja tev ir argumenti un pārliecība, tad arī pats neizdevīgākais raidījuma formāts var tev palīdzēt. Un otrādi.
Vēlme atgriezties pirms Kas notiek Latvijā? laikmetā ir liecība ne tikai bailēm, mazspējai un tukšumam, bet arī tam, ka cilvēks kaut ko būtisku nesaprot. Interesanti, kā gan premjera kandidāts, kas vēlas pārvarēt neuzticības plaisu starp valdību un sabiedrību, domā to paveikt, atsakoties piedalīties diskusiju raidījumā? Varbūt tas ir paveicams, nekomunikējot ar žurnālistiem un sabiedrību, bet vienkārši publicējot pieņemtos dekrētus?
Māra Zālīte, dzejniece
Es domāju, ka šis raidījums ir pilnībā sevi attaisnojis, un tāds visā Latvijas televīziju telpā ir vienīgais. Publiskas debates ir ārkārtīgi nepieciešamas, jo tās dod iespēju sabiedrībai iepazīties ar politiķi, redzēt, kā viņš runā, kā izturas, un izdarīt kādus secinājumus.
Tas, kādēļ politiķi tā izturas, man liekas, runā par labu šim raidījumam. Politiķi baidās. Politiķi nejūtas stipri, viņiem trūkst pašapziņas. Acīmredzot viņiem nav ko teikt. Kopš šīs Saeimas ievēlēto politiķu runas ir tukšas frāzes, un daudzi vispār pārtraukuši runāt cilvēku valodā. Politiķi mēģina nevis kaut ko teikt, bet gan nepateikt. Laikam arī viņi paši to sajūt un izvairās no raidījuma. Runājot par uz Zalāna kunga izturēšanos, tā ir vienkārši nožēlojama. Attīstītās demokrātijās politiķis pēc šādas izrunāšanās varētu uzreiz beigt savu politisko karjeru.
