Foto: M.Strazds
Mani aicināja runāt pirmajam, es piekritu, un šis teksts nav saskaņots ne ar kādiem scenārijiem vai nekādi pārdomāts, ko teiks citi. Es nezinu, ko teiks citi, bet gribu pateikt savas sajūtas par pieminēto tautu, cilvēkiem, darīšanu un mainīšanos.
Ja šodien pamatsaukļi, zem kuriem mēs esam sanākuši, ir par tiesisku valsti un godīgu politiku, tad runa ir par to, vai ir ko atbildēt uz to retorisko, viegli ironisko jautājumu – kurš tad ir pret šiem saukļiem?
Vārdos, protams, visi ir par, bet, acīmredzot, tas, kas notiek Doma laukumā šodien, tas, kas notiek parakstu vākšanās, aptaujās un balsošanās, liecina, ka darbos nav. Tas liecina, ka nenotiek tas, kas ir ierakstīts mūsu Satversmē – ka tautai pieder suverēnā vara Latvijas Republikā.
Šodien mēs esam šeit, lai izpaustu vēl vienu lietu, kas ir ierakstīta Satversmē – iespēju paust brīvi uzskatus. Tauta ir deleģējusi varu politiķiem, un šis deleģējums sevī ietver uzticēšanos – ne velti arī par valdībām balso kā par uzticēšanos valdībām. Deleģējums un uzticēšanās pamatā ir mērāmi ar vienu mērauklu – atbildība. Atbildība ir abās pusēs – gan tautas pusē, gan priekšstāvju jeb varas pusē.
Varas atbildība, šajā dienā tai skaitā, ir ne tikai ļaut mums izteikt savas tiesības šeit paust savus uzskatus, viņu atbildība ir arī ņemt vērā tos uzskatus, kas tiek pausti.
Mūsu atbildība savukārt ir ne tikai paust šos uzskatus – tā ir mūsu brīvība. Atbildība ir domāt, kāda jēga no tā, ko mēs paužam un kāds būs rezultāts. Mūsu atbildība ir saprast, vai mēs stāvam šeit šodien Doma laukumā, vai rīt, parīt, aizparīt arī pie prezidenta pils, pie valdības ēkas, vēlreiz pie Saeimas. Un kas tiek prasīts – balsojumi, demisijas, atlaišanas vai neatlaišanas, un kāds būs tā visa rezultāts. Protams, ka tas, cik daudzi, cik reizes, kur ko prasīs, būs īstais atskaites punkts, kāda ir uzticība, vai viņas nav, un kāda ir atbildība vienā un otrā pusē.
Bet galvenais būtu saprast, ka nevar šīs lietas mērīt tikai ar konkrētu prasījumu un tā izpildījumu, ar varas maiņu jeb, precīzāk sakot, deleģējuma maiņu. Tā būtība ir – mainīt to līdzatbildību un līdzdalību, kas attiecas uz katru no mums. Pretējā gadījumā var iznākt tā, ka ar folklorizētajām dakšām vai, šodien laikam iznāk teikt – ar lietussargiem ejam kaut kur pie kāda nama, gribam kā labāk un uzkāpjam uz vecā grābekļa. Un iznāk kā vienmēr.
Tāpēc man liekas, ir svarīgi domāt par mūsu līdzatbildību un līdzdalību. Un šodien, kad mēs esam šeit, vai rīt, parīt, kad mēs kaut ko darīsim, vai piedalīsimies vai nepiedalīsimies, es nedomāju, ka burtiski ir jāatceras Tautas fronte, bet līdzībās ir jādomā. Jo tur bija runa par tautas līdzatbildību un līdzdalību.
Laiki – tādi, kas ir šodien, var mainīties.Es ar to nedomāju kādu konkrētu jaunu vai vecu laiku. Laiki vispār var mainīties. Bet laiki var arī nemainīties. Un viņu mainīšanās nenozīmē, ka mainīsies vara, viņu mainīšanās nenozīmē, ka notiks vieni vai citi pasākumi. Mainīšanās nozīmē to, ka mainīsies kaut kas iekšā mūsos. Ka mēs vairāk darīsim, nevis nedarīsim.
