Kontekstā ar to pēdējo nedēļu notikumi - konvulsijas ap Latvijas televīzijas (LTV) ģenerāldirektora krēslu, LTV De facto un ziņu dienestu, jaunas digitālās televīzijas testēšana - ir uzskatāmi simptomi, lai spriestu, kas notiek.
Ir vērts paturēt prātā veco teicienu par to, ka ar avīzi var nosist mušu un cilvēku. Pārfrāzējot šo prātulu atbilstoši tehnoloģiju gadsimta realitātēm, vislielākais spēks ir elektroniskajiem medijiem - pirmām kārtām televīzijai. Latvijas ierobežotā tirgus situācijā komerctelevīzijas galvenokārt orientējas uz izklaidi, bet kvalitatīvu saturu pilnvērtīgi būtu iespējams veidot tikai sabiedriskai televīzijai. Tomēr nekas neliecina, ka šajā virzienā notiek stratēģisks darbs.
Septembra pirmajā pusē NRTP, kas, kā zināms, ir LTV valsts kapitāla pārstāvis, kārtējo reizi sāka diskutēt par LTV ģenerāldirektora atbilstību amatam. Grūti spriest, cik tā bija padomes vairākuma pirmstermiņa pašapliecināšanās akcija, ko izslēgt elementāra loģika neļauj. Taču tas noslēdzās ar kārtējiem uzstādījumiem kā "strādāt labāk" - šoreiz, veidojot LTV sabiedrisko padomi un ieviešot vadības kvalitātes sistēmu. Tā kā šī jautājuma apspriešanā iesaistījās arī divas arodbiedrības un tika uzklausīti arī praktiķu viedokļi, arī man bija iespēja piedalīties vienā padomes sēdē par šo tēmu, līdz ar to ir pamats novērtēt lemšanas motīvus un rezultātus. Ja arī jautājumā par Jāņa Holšteina atrašanos amatā divām arodbiedrībām bija atšķirīgi viedokļi, daudzos jautājumos viedokļi sakrita par problēmām gan LTV darba organizācijā, gan pārraudzībā. Tai skaitā arī par pašas Nacionālās radio un televīzijas padomes neizdarīto LTV darbības principu izveidē un resursu nodrošināšanā.
Ziņu un analītisko raidījumu darbinieku arodbiedrība iesniedza arī savu analīzi par problēmām LTV un ieteikumiem to novēršanai. Nebūdams LTV darbinieks, neesmu iestājies šajā arodbiedrībā, taču atbalstu tās nostāju - manuprāt, šie bija konceptuāli uzstādījumi, kas norādīja uz tām gan personāliju, gan sistēmiskām problēmām LTV administrēšanā, kuru rezultāts ir gan vispārēja LTV kā medija vāja konkurētspēja informācijas telpā, gan konkrētie konflikti ap LTV ziņu dienestu un De facto, un vairāku radošo personību aiziešana uz TV3, ar sekojošu LTV ziņu dienesta satura un cilvēkresursu noplicināšanos. Runājot par jauna raidījuma tapšanu TV3, kas nu tikko kā oficiāli apstiprināts, protams, tas ir apsveicams kā alternatīva, un atliek cerēt, ka komerciālās intereses to nedeformēs. Tomēr tas neattaisno LTV problēmas, jo šajā gadījumā nevar runāt par pilnvērtīgu tirgus konkurenci, kad tiek pārpirkti labākie kadri, tāpēc ka LTV kopējie budžeta resursi nav būtiski mazāki kā komerctelevīzijām, taču atpalicība auditorijas apjomā un, baidos, nu jau arī uzticībā, ir krietna.
Uz šī fona Nacionālās radio un televīzijas padomes lēmums saistībā ar LTV problēmām nebija ne konceptuāls, ne stratēģisks, bet tikai par pāris aktivitātēm. Par ko jau tagad var prognozēt, ka to var pasludināt par darba pilnveidojumu, tomēr pēc būtības tā ir fikcija, ja nenotiek galvenais, kas arī bija ietverts minētajos ierosinājumos - LTV vadības struktūras un funkciju pārvērtēšana, saturiskās stratēģijas un redakcionālās neatkarības pārskatīšana. Līdz ar to LTV sabiedriskās padomes izveide, par ko pēdējās dienās tiek ziņots medijos, visticamāk, kļūs tikai par līdzšinējās administrācijas tēla spodrināšanas līdzekli. Tāpēc es aicinu sabiedriskajās organizācijas vai ekspertus, kuru dalība ir iecerēta vai kuri jau tiek pieaicināti šajā pasākumā, boikotēt šo padomi un izmantot situāciju, pieprasot Latvijas valsts televīzijas sabiedriskošanu pēc būtības.
Kā jau jebkurai zivij, kas pūst no galvas, tā saukto sabiedrisko mediju problēmas nevar nemeklēt tās visu līmeņu vadībā un pārraudzībā, un tāpēc jāatgriežas pie NRTP. Protams, nevar teikt, ka visi NRTP līdzšinējie vai jaunizvirzītie locekļi vai to kandidāti ir nejēgas vai akli politbiroju pakalpiņi. Tomēr nez vai arī tik brīvi un ambiciozi, lai lauztu sistēmu. Taču tieši pati sistēma ir kropla un politisko angažētību veicinoša. Kopš vēl deviņdesmitajos gados no radio un televīzijas likuma svītroja principus par padomes locekļu sabiedrisko statusu un raidorganizāciju finansējuma pieaugumu, padome kļuvusi vairāk politiski atkarīga un mazāk kvalificēta. Pat ja ietekme nenotiek ik dienas vai attiecībā uz katru padomes locekli, problēma jau ir pati ietekmēšanas iespēja. Par kompetences problēmām uzskatāmi liecina Latvijas raidorganizāciju asociācijas nostāja - tā publiski paziņojusi, ka Nacionālās radio un televīzijas padomes darbu novērtē kā diskreditējošu un ir neizpratnē par to, ka Saeima pārvēl NRTP locekļus, neizvērtējot padomes darbību. Asociācija argumentēti pārmet visplašāko jautājumu spektru - nepārstrādāto likumu bāzi, digitālās televīzijas attīstības koncepta trūkumu, (bez)tiesisko stilu frekvenču dalīšanā un tamlīdzīgi.
Lai ko varētu teikt par vienas vai otras raidorganizācijas kvalitāti, tomēr šeit ir runa par visas nozares vienotu nostāju, kurai, šķiet, politiķi spļauj virsū. Un spļāviens jau netrāpa tikai medijiem, bet visai sabiedrībai, kurai medijiem jākalpo. Grūti iedomāties vēl hrestomātiskāku piemēru, kā ignorēt demokrātijas principus.
Kamēr šonedēļ Saeimā vismaz nenotiek skeptiķu jau prognozētā superoperatīvā KNAB priekšnieka noknābāšana jeb noņemšana no amata, šķiet, tā saucamie tautas priekšstāvji grasās saglabāt savu potenciālo politiskās knābāšanas instrumentu ar nosaukumu Nacionālā radio un televīzijas padome.
Ja Saeima rīkotos tās misijai atbilstoši, tai vajadzētu apturēt padomes sastāva pārvēlēšanu un beidzot principiāli, atklāti, respektējot industrijas un dažādu sabiedrības interešu grupu viedokļus, mainīt visus padomes izveides principus. Un jaunu padomes sastāvu ievēlēt tikai tad, kad būtu pārliecinoši un plaši saņemta apstiprinoša atbilde uz elementāru jautājumu - sabiedrība, vai jūs atbalstāt šādu SABIEDRISKO interešu pārstāvniecību mediju jomā un tos SABIEDRISKO interešu pārstāvjus, ko šodien grasās vēlēt Saeima? Un sabiedrībai, jebkādu organizāciju vai grupu personā, protams, būtu vēlams arī pašai uz šo jautājumu atbildēt. Jo tas attiecas uz to, kas notiek mūsu valstī ne mazāk kā inflācija, noziedzība vai dajebkas cits.