08.01.2010.
Lāsma Rozenfelde
G.Ulmanis ekonomisko krīzi novērtēja kā daļu no politiskās krīzes, ko pārdzīvojam Latvijā. Viņš par partiju lielāko nelaimi saredzēja to, ka tās domā, ka vēlētāji par tām tāpat nobalsos, bet nedomā par partijas struktūru attīstību un programmu. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas nodaļas docents Ivars Ijabs savukārt kā partiju sistēmas problēmas novērtēja fragmentarizāciju un „nenormālu atkarību” no finansētājiem, kas trekno gadu laikā vēl strādāja, bet šobrīd vairs nestrādā.
Politologs, biznesa augstskolas „Turība” Komunikāciju zinātņu katedras docents Aksels Rēcs raksturoja vēlēšanas plašākā ģeogrāfiskā mērogā – visās Austrumeiropas valstīs, kas pārgāja no sociālisma uz demokrātisku valsts iekārtu. Viņš gan norādīja, ka visvairāk valdību ir tieši Latvijā un, kamēr citās valstīs strīdas par lēmumu saturu, šeit aiz strīdiem bieži vien slēpjas kaut kas cits. Kas slēpjas – politologs nepasacīja. Skaidru atbildi uz šo jautājumu negribēja sniegt arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (Tautas partija), kurš gan piekrita, ka „katram ir vienmēr savas intereses” un tas ir normāli, visā pasaulē lietas nenotiek tikai uz skatuves, bet arī aizskatuvē.
Lai panāktu šīs valdības labāku darbu līdz vēlēšanām, G.Ulmanis aicināja premjeru sasaukt valdības sanāksmi, kurā partijām jāizrunā visi jautājumi un jānosprauž visi uzdevumi, kas ir jāatrisina šai gadā, nebeidzot sanāksmi līdz risinājumu atrašanai.
