R.Ķīlis minēja piemērus tam, par ko varētu vienoties, tai skaitā to, cik daudz no 2011.gadā nepieciešamās fiskālās konsolidācijas veiks uz nodokļu palielinājumu rēķina. Partijas „Jaunais laiks” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa kā pamata lietas, uz ko notiek virzība, minēja bezdarba problēmu risināšanu caur ekonomikas atveseļošanu un sildīšanu un sociālo spilvenu. Viņa gan sākotnēji aizrādīja, ka dažādas stratēģijas un plāni jau ir uzrakstīti un vienkārši jāizpilda. R.Ķīlis skaidroja atšķirību starp politiķu reaktīvo pieeju un nepieciešamo proaktīvo redzējumu, skaidroja, par kurām lietām varētu vienoties un kādu šogad gaidāmu notikumu dēļ stabilizēšana ir īpaši svarīga.
Politologs un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas nodaļas docents Ivars Ijabs izteica skepsi par šādu vienošanos – ar argumentāciju, ka daudzām šībrīža valdības partijām daudz svarīgāks par valsts ilgtermiņa mērķiem ir politiskas izdzīvošanas jautājums, taču SAK vadītājam bija ideja par motivējošu instrumentu. I.Ijabs savukārt uzsvēra nepieciešamību panākt – kaut vai zoodārzā – elites konsensu, tai skaitā par tādu elementāru lietu kā politiskās varas neizmantošanu privātā labuma gūšanai.
R.Ķīlis apgalvoja, ka SAK piedāvās ekonomisku un sociālu doktrīnu kā pamatu stabilitātes paktam, ko vajadzētu noslēgt līdz maijam, turklāt ne tikai politiskajām partijām un sociālajiem partneriem. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (Tautas partija) apgalvoja, ka pietiktu vienoties par tiem punktiem, par kuriem to var izdarīt, un izteica versiju, ka līdz ar SAK piedāvājumu savus punktus piedāvās arī partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle. Taču E.Zalāna izteiktā cerība vienoties „vismaz par trešo daļu” no dažādu pušu sagatavotajiem punktiem nebija īpaši ambicioza. Arī S.Āboltiņa piekrita, ka vienoties varētu – bet par minimālo punktu skaitu. Problēmas, kas vienošanās procesā varētu parādīties, labi ieskicēja I.Ijaba ierosinājums kā vienu no punktiem iekļaut arī jautājumu par lata piesaistes kursu eiro.