Uz to, ka TP stāsta, ka viss ir jādara savādāk, bet nedod savas alternatīvas, norādīja arī politologs Ivars Ijabs. E.Zalāns gudri novērtēja, ka mēs šobrīd ejam ceļu „labāk aizņemties, nevis saņemties”, taču, kad viņam bija jāizskaidro saņemšanās jēga, skanēja vārdi „varbūt” un „grūti pateikt”. Politiķis arī apgalvoja, ka partija ir gatava sagatavot savus priekšlikumus, kas līdz šim apzināti netika radīti, bet nesniedza skaidrojumu, kāpēc gan pēdējās nedēļas nav bijis īstais brīdis to darīt. Tā arī nepateicis nekādus alternatīvus priekšlikumus, E.Zalāns turklāt nokļuva pretrunās, izsakoties par nepieciešamību paplašināt koalīciju.
Labāk negāja arī ar reformu plānu izskaidrošanu – savu piedāvājumu E.Zalāns publiskoja jau vasarā, bet tajā aizvien nav detalizācijas. Ministrs solīja, ka ļoti plaši izstāstītu, ja par to būtu atsevišķs raidījums, bet ar šo solījumu arī atbildes aprobežojās. Viņš arī apgalvoja, ka JL ir nobloķējis reformu virzību. JL priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa to noraidīja un stāstīja, ka JL prioritāte ir „tieši tāda pati”. Bet viņa neizskaidroja, kāpēc iepriekšējos mēnešos nav bijis virzības, ne arī atklāja kādu konkrētu piedāvājumu reformu īstenošanai turpmāk.
Neskaidrība joprojām saglabājās arī par to, kāpēc TP nepiedalās sarunās ar aizdevējiem. S.Āboltiņa informēja, ka līdz šim premjers tomēr nav uzdevis visu partiju ministriem sarunās piedalīties. No vienas puses, dīvaina izklausījās valdībā esošā E.Zalāna sūdzība par to, ka partija gandrīz gadu gaida uzaicinājumu – tātad tikpat ilgi nav aktīvi rīkojusies, lai situāciju labotu. No otras puses, ne mazāk dīvains izklausījās S.Āboltiņas arguments, ka šādi sarunas tika sāktas tieši TP finanšu ministra laikā – it kā nepareizi sākta prakse būtu pamats to turpināt.