P.Šmidre norādīja, ka 14 miljonu ieguldījums no Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) ir divreiz dārgāk nekā pēc viņa uzņēmuma biznesa plāna, kas „nebija nevienam noslēpums”. Viņš arī kritizēja principu, ka valsts uzņēmumiem tiek dotas komerctiesības, un skaidroja, kāpēc uzņēmums konkursa rezultātus neapstrīdēja uzreiz. Kā galvenos iebildumus P.Šmidre nosauca to, ka konkursā piedalījās divi radnieciski uzņēmumi, ka komisijas sastāvā bija tikai valsts pārstāvji un ka paši rezultāti nebija adekvāti.
LVRTC valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta savukārt apgalvoja, ka nevienam šāds biznesa plāns nav ticis iesniegts un tie ir „tādi minējumi”. Viņš arī centās pamatot izmaksas ar to, ka Īrijā ciparu TV ieviešanai iztērēja daudz vairāk.
Debatēs runāja arī par to, kā sagadījies tā, ka uzvarētājs „Lattelecom” ciparu TV ievieš, piesaistot uzņēmumu „Hannu digital” (HD) un līdz ar to izmantojot „Kempmayer” skandālā nopirktas tehnoloģijas. „Lattelecom” biznesa atbalsta nodaļas vadītājs Toms Meisītis noliedza, ka valsts definētās prasības varēja izpildīt tikai kopā ar HD. Taču viņš atzina, ka tika aptaujāti vairāki pretendenti, bet HD risinājums nodrošināja „principā nekavējošu apraides uzsākšanu Rīgā un Rīgas reģionā” – T.Meisītis nenoliedza, ka citi šādu termiņu nevarēja piedāvāt.
Viņš ar P.Šmidri arī asi debatēja par to, ar ko atšķiras abu piedāvājumi, ja arī „Baltkom” sadarbojās ar HD. P.Šmidre norādīja, ka atšķirība starp piedāvājumiem ir tāda, ka „Baltkom” gribēja aparatūru nopirkt, nevis slēgt līgumu ar trešo juridisko personu, bet pieprasītā summa, salīdzinot ar citas aparatūras cenām, bija lielāka.