A.Freimanis atzina, ka viņu pēdējā laikā „velk uz diktatūru”. Lai gan viņš uz 50/50 varbūtību novērtēja negatīvu seku iespējamību, A.Freimanis tomēr ieteica šo variantu, pamatodams to ar iepriekšējiem 20 gadiem, kuros tā arī nav izdevies ne par ko vienoties. Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis, kurš gan arī piekrita 50/50 varbūtībai, vadoņa nākšanu novērtēja kā ļoti bīstamu, jo šāds cilvēks varētu ļoti veikli parādīties un aizmālēt acis, „un tauta būs gatava doties, īstenībā nesaprotot, uz kurieni dodas”. Kritiski šādu risinājumu novērtēja arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende, kura vedināja nevis vēlēties, lai kāds mūsu vietā beidzot visu nokārto, bet katram pašam darīt vajadzīgo.
A.Freimanis vēlāk arī aizrādīja, ka valdība praksē nodarbojas vairāk ar politiku, nevis ar saimniecisko darbību, un kā potenciālu risinājumu šai problēmai ieteica variantu, kad valdības locekļi nebūtu partiju cilvēki, bet konkrēto sfēru profesionāļi. Saturiski pretargumenti tam neizskanēja, taču tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš pauda viedokli, ka veids, kā to varētu realizēt, jau atkal būtu prezidentāla valsts un būtiskas konstitucionālas pārmaiņas, līdz ar to šī versija sasaucās ar pirmo.
Runājot par potenciālo jauno seju parādīšanos politikā, Studentu apvienības Juridiskā virziena vadītājs Edvards Ratnieks pauda uzskatu, ka cilvēki ir vienoti tad, kad viņiem ir kopīgs mērķis – vai nu skaists, vai pret kaut ko –, un otrais variants drīz varētu sākt piepildīties, tai skaitā radīt jaunus politiķus. Savukārt A.Kaktiņš konstatēja, ka politiķu mundieris kopumā ir tik lielā mērā „sašmucēts”, ka viņš neredz iespēju, ka izdotos piesaistīt pietiekami daudz jaunu, talantīgu un spējīgu cilvēku, ja netiek veiktas kādas citas būtiskas pārmaiņas, piemēram, pakti, vēlēšanu sistēmas maiņas vai tamlīdzīgi.