Kāpēc viņi gāja protestēt un ko gribēja panākt?
2010.gada budžeta sagatavošanas pēdējos lēmumus un pieņemšanu Saeimā pavadīja atsevišķu sabiedrības grupu iniciēti un īstenoti protesti. 2.decembra publisko debašu „Kas notiek Latvijā?” (KNL) studijā protestu dalībnieki atklāja, kāpēc bija izvēlējušies tajos piedalīties. Atšķirības atklājās būtiskas– ja kādam lēmums bija saistīts ar sabiedrības depresiju, tad cits gribēja tikai pārliecināties par to, ka budžetā tiks paredzēta vajadzīgā nauda. Turklāt KNL dalībnieki bija pretējās domās pat par konkrētajiem protestu objektiem – motociklu nodevu un naudas apmēru augstākajai izglītībai un zinātnei. Faktiski debates ilustrēja tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktora Arņa Kaktiņa secinājumu, ka lielākā daļa sabiedrības ir vienota tikai savā neapmierinātībā.
Motociklisti, studenti un izglītības un zinātnes darbinieki var būt vismaz daļēji apmierināti, jo viņu akcijām bija rezultāts, turklāt pat nesagaidot galvenās akcijas. Tā motociklu nodeva no versijas par 100 latiem pārtapa 24 latu apjomā, bet izglītībai un zinātnei tika piešķirti papildus līdzekļi, gan ne visi prasītie. Ja Motoklubu asociācijas prezidents Aivars Freimanis KNL stāstīja, ka sauklis beidzamajās dienās bija mainījies un motociklisti cīnījās ne tikai par sevi, bet par to, ka ir jābūt saprātīgai nodokļu politikai, tad Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājs Jānis Krastiņš atklāti pateica, ka biedri gāja protestēt tikai tāpēc, lai dabūtu garantiju, ka pieņemtajā budžetā būs iepriekš solītie cipari.
Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende gan strīdējās ar Studentu apvienības Juridiskā virziena vadītāju Edvardu Ratnieku par to, cik smuki vai nesmuki viņa uzbrūk studentiem un vai izglītībai vajag vai nevajag piešķirt papildus naudu. Arī par motocikliem nebija vienprātības – lai gan Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš atbalstīja protestēšanu pret „nejēdzīgo sasteigtību un ātrumu”, kādā lēmumi tiek pieņemti, viņš argumentēja, kāpēc maksāt 100 latus gadā par motociklu nebūtu „nekāda vaina”. Tiesa gan, viņš un arī citi dalībnieki piekrita citam A.Freimaņa nosauktajam „kreņķim” – ka nav pārliecības par to, ka nauda nonāks vajadzīgajā vietā.
Taču citādi līdzīga skatījuma uz lietām dalībnieku vidū bija maz. Kamēr Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis atradās piketā pie Saeimas – sabiedrībā valdošā apjukuma, bezspēcības un bezpalīdzības dēļ –, tikmēr Ž.Jaunzeme-Grende tur negāja, jo vairākums internetā viedokli izteikušo biedru atbalstīja versiju, ka ir jāturpina darbs.
Redzot šīs atšķirīgās motivācijas, vēlmes un apsvērumus, nerodas izbrīns par to, ka Latvijā protesta akcijām ir maz rezultātu. A.Kaktiņš skaidroja, ka lielākā daļa sabiedrības ir „vienota savā neapmierinātībā”, bet iedzīvotāju grupām ir savstarpēji konfliktējošas intereses, kad runā par konkrētu naudas sadali. Viņš to raksturoja kā normālu situāciju demokrātiskās valstīs, tomēr norādīja uz divām protesta akciju problēmām Latvijā – pirmkārt, mūsu spiediena grupas ir vājas, un, otrkārt, gaidot nākamajā dienā krītam baltmaizes klaipus, nav izprasts mehānisms, kā caur protesta akcijām tiek panākts efekts.
Video: Aivars Freimanis, Edvards Ratnieks, Egils Melbārdis, Jānis Krastiņš, Žaneta Jaunzeme-Grende, Vilis Daudziņš un Arnis Kaktiņš par protestiem, motivāciju tajos piedalīties vai nepiedalīties un sasniegtajiem rezultātiem. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 02.12.2009.)