Budžeta dublis nr.3: stulbuma vai nelietības dēļ?
„Kas notiek Latvijā?” šotrešdien skatītāju telefonaptaujā to balsotāju skaits, kuri atbalstīja valsts budžeta pieņemšanu nākamnedēļ, jo citādi būs vēl sliktāk, tikai nedaudz atpalika no tiem, kuri iestājās par budžeta pieņemšanas atlikšanu un būtisku mainīšanu. Ņemot vērā allaž kritisko publiku un daudzos pārmetumus šim projektam pēdējās dienās, tāds viedokļu dalījums liecina – vai nu pacietības mērs vēl nav pilns vai, vismaz, daudzi izvēlas šausmīgas beigas nevis bezgalīgas šausmas.
Tomēr šī budžeta pieņemšanā ir pārāk daudz kritizējamu tendenču kopš iepriekšējiem precedentiem pērngada decembrī un šāgada maijā, lai sevi mānītu ar naivām cerībām. Decembrī Godmaņa valdība un jūnijā Dombrovska valdība iesniedza Saeimā, attiecīgi, gada budžetu un tā grozījumus. Arī pēdējā brīdī, arī ar apšaubāmiem lēmumiem, kam tik saņemts atbalsta šī paša argumenta dēļ – lai nebūtu „vēl sliktāk”. Toreiz, visnotaļ pamatoti, to varēja attaisnot ar laika trūkumu, pirmsvēlēšanu faktoru, tukšo valsts kasi un tamlīdzīgiem argumentiem. Tagad šādu argumentu nav. Tomēr pēdējā brīdī uzrodas „plāns X”, pilnīgi pretējs līdzšinējiem solījumiem, un nu jau vairs pat nesaskaņots ar nevaldības organizācijām, bet tikai ar starptautiskajiem aizdevējiem. Un daudzgalvainā koalīcija, it kā atzīstot kļūdas, neskatoties uz neskaitāmu ekspertu kritku, tomēr ietiepīgi stumj šo plānu uz pieņemšanu Saeimā. Grūti atrast citus izskaidrojumus šādai politekonomiskai rīcībai kā vien – stulbums vai nelietība. Vai abi kopā.
Sociālo partneru protests, neatbalstot budžeta projektu, protams, ir vērtējams ar daudzām atrunām attiecībā uz pašām darba devēju un arodbiedrību organizācijām – par to, ko tās īsti grib, cik pilnvērtīgi tās ir vērtējušas budžetu un piedāvājušas alternatīvus risinājumus. Tomēr ir arī demagoģiski, kā to dara viens otrs politiķis, prasīt no nevaldības organizācijām dot savu alternatīvu budžeta projektu. Tā veidošana ir valdības un tās institūciju darbs, tāpat kā dialogs ar sabiedrību, ievērojot demokrātijas pamatprincipus, kuri šajā reizē tika ignorēti. Epopeja ar sociālo partneru organizācijām ir tikai ilustrācija politiķu attieksmei pret sabiedrībai – sak, mēs koalīcijas padomē izlēmām un punkts. Nav runa par visu šībrīža nepatīkamo lēmumu būtību – skaidrs, ka daļu no tiem nevar nepieņemt, un daudziem jebkurš no lēmumiem būs netīkams. Taču runa ir par satura kvalitāti un pamatojumu, kas ļautu ar labiem nodomiem nebruģēt ceļu uz elli un apliecinātu cieņu pret tiem, kuru vārdā it kā tiek lemts.
Valsts prezidenta akcija, trešdienas pievakarē aicinot pilī pie viena galda pavakarēt premjeru un augšminēto organizāciju vadītājus, gan ir tāds, maigi izsakoties, kaķa klepus, kamēr karavāna joņo tālāk. Prezidents organizēja politiķu Adventes vienošanos pirms budžeta pieņemšanas pērngada decembrī, traucās uz valdības māju saglābt budžeta grozījumus jūnijā, draudēja ar Saeimas atlaišanu gada sākumā, pa reizei sasauca valdības ārkārtas sēdes. Tomēr Latvija ir un paliek vissmagākās krīzes piemeklētā valsts Eiropā, ar draudīgu emigrāciju, milzīgu sabiedrības neticību varai un tamlīdzīgi. Kamēr citās valstis nu jau rāpjas ārā no krīzes bedres. Pāris dienas pēc svētku runām pie Brīvības pieminekļa prezidenta skaistie vārdi par vienotību faktiski ir izkūpējuši kā nebijuši. Arī viņa krīzes menedžments ir bijis nepietiekams vai pat pilnīgi aplams.
Citu politiķu menedžments savukārt ir sapinies, runājot vienu, bet darot ko citu. Tiesa, latvisks mazohisms būtu teikt, ka nekas nav izdarīts – daudziem atalgojumi ir samazināti pirmspārkaršanas līmenī, ir apvienotas daudzas aģentūras, kā pa celmiem, bet tomēr ir mazināts gultu skaits slimnīcās un palielināta skolēnu un skolotāju skaita proporcija, ir plānoti valsts sociālā atbalsti pasākumi, par kuru atdevi gan varēs spriest tikai nākamgad, ir uzsākts mazināt birokrātisko slogu biznesam, un tā tālāk. Tomēr nav pienācīgi argumentētu atbilžu pret kritiku par neapdomātu nodokļu politiku un administrēšanu, ar ekonomikas bremzēšanās un nodokļu nemaksāšanas palielinājuma riskiem. Vairākos lielākos jautājumos arī vēl arvien trūkst stratēģisku definējumu – viens, ekonomikas atveseļošanas plāns, iestrēdzis saskaņojumos starp ministrijām, cits, valsts attīstības četrgades plāns iestrēdzis citās apspriešanās, valsts aparāta būtiska samazināšana atlikta līdz 2013.gadam, un tā tālāk. Valsts funkciju auditēšana arvien vēl pusceļā, vienotās atalgojuma sistēmas apspriešana kļūst par šovu ap dažām institūcijām, kamēr pilnībā neatbildēts paliek jautājums, vai šī pseidosistēma kopumā neved tiešā ceļā uz kvalificētu un atbildīgu speciālistu un labu vadītāju izstumšanu no valsts pārvaldes nekonkurētspējīga atalgojuma dēļ. Nemaz nerunājot par risinājumiem fundamentālajām problēmām – demogrāfiskās bedres mazināšanai un investīciju piesaistei.
Šķiet, vēl vairāk nekā abos iepriekšējos gadījumos, šoreiz budžeta un nodokļu izmaiņu jomā tiek piesauktas aizdevēju prasības. Protams, būtu naivi lolot ilūzijas, ka Starptautiskā valūtas fonda vai Eiropas komisijas birokrāti, vismaz ti, kuri nav mūsu tautieši, grib padarīt Latviju par tik konkurētspējīgu valsti, kas būs nevis parādu novārdzināts citu valstu preču un pakalpojumu patērētājs, bet atņems citiem tirgus nišas. Tai pat laikā no visām informācijas drumslām par sarunām ar aizdevējiem, pat ja viņi būtu vislielākie nelieši, tomēr neizriet, ka mēs nevarētu īstenot citus budžeta deficīta samazināšanas pasākumus. Ja vien būtu mazāk ienaidnieku, bet vairāk – risinājumu meklēšanas. Drīzāk no šiem kuluāru iespaidiem izriet, ka atbildīgākos amatus valdībā ieņemošie „Jaunā laika” politiķi nespēj pietiekami aptvert krīzes situāciju un nomenedžet kvalitatīvus izvērtējumus un problēmu risinājumus, bet citi, viņu šķietamie partneri, daudz necenšas vai nesteidzas palīdzēt un klusībā priecīgi berzē rokas, gatavojoties uz šī fona ieņemt ērtākas pozīcijas priekšvēlēšanu cīņās. Par ko uzskatāmi liecina tik daudz apspriesto „trīs A” - Šķēles, Lemberga un Šlesera, un viņu partija dubultmorāle, kad līderi sludina gatavību nākt un pārņemt varu, taču kaut kad vēlāk, pēc šī štruntīgā budžeta pieņemšanas. Kas, gluži nejauši, var sakrist ar augšupeju starptautiskā mērogā, kas var „izvilkt” arī Latviju. Lai gan divas no minēto līderu pārstāvētajām partijām turpina piedalīties budžeta tapšanā, bet trešajai atbildība ir un paliek kopš tās premjers pirms gada aizsāka starptautiskā aizņēmuma epopeju.
Neatkarīgi no tā, kas notiks līdz 1.decembrim, un kas notiks nākamotrdien kabinetos, plenārsēžu zālēs un protestos uz ielām, būtu labi nodalīt, tēlaini izsakoties, par ko ir šis budžeta pieņemšanas dublis nr.3, un par ko kopumā ir viss Latvijas krīzes pārvarēšanas „kino”. Un mēģināt, nepiedodot ne stulbumu, ne nelietību, prasīt un līdzveidot ko tādu, kas ļautu neuzkāpt uz grābekļa vēlreiz.