Krīzes nepārvarēšanas budžets?

It kā jau tas ir tik vienkārši – līdzās kritērijam par budžeta deficīta mazināšanu par 500 miljoniem jānodefinē, valsts budžeta projektā vai arī komplektā ar to, skaidra vismaz pāris gadu perspektīva krīzes pārvarēšanai. Vakardienas „Kas notiek Latvijā?” uzskatāmi uzrādīja virkni šaubīgo vai iztrūkstošo punktu. Valsts budžeta ieņēmumu daļa, pateicoties nodokļu maiņām un epopejai ap Valsts ieņēmumu dienestu, ir krietni vairāk apspriesta, nekā līdz šim, un tas ir labi. Attiecībā uz nodokļu maiņām ir divi nesaraujami saistīti jautājumi, ko budžeta apspriešanā parlamentā un sabiedrībā jāpreparē – ieņēmumu prognožu pamatojums un nodokļu ideoloģija kopumā.

Ieņēmumu prognozes attiecas gan uz konkrētu jaunāko projektu aritmētiku, par ko jau izvēršas analīze medijos, gan, kas vēl būtiskāk, - par to, ciktāl esam rezultatīvi nodokļu iekasēšanā. Taču šajā virzienā pārāk aprobežoti būtu rēķināt tikai grūti aprēķināmās ēnu ekonomikas kontekstu ar kopproduktu un nodokļu slogu. No vienas puses, skaidrs, ka ikdienā vienmēr un pat attīstītākajās valstīs būs un paliks kāds remontiņš „pa melno”, pārtikas produktu tirgošana „no rokas”, kāda „pateicība” aploksnē un tamlīdzīgi. Ikdienas apjomos tie ir sīkumi, problemātika ir plašākos mērogos, fiktīvos biznesa darījumos ar „atskaidrotu” vai „ofšorizētu” naudu. Plus vēl ir un paliek tā it kā nerezidentu, bet patiesībā pašmāju bāleliņu nauda, kas uzkrāta „mežonīgā kapitālisma” laikā un nu turpina funkcionēt – it kā no uzkrājumiem „zeķē”. Kapitāla aplikšana ar nodokļiem daļu no šī procesa, cerams, ierobežos, tomēr vispārēja sistēmiska ienākumu un izdevumu atbilstības kontrole tā vēl arvien nav. Un jautājums par kārtējo reizi aizmirsto vispārējo deklarēšanos, un arī par Latvijā nekad pēc būtības neapspriesto nodokļu amnestiju arī šobrīd būtu īstajā laikā.

Savukārt nodokļu ideoloģijas jomā, protams, lielais jautājums ir par ne vairs progresīvo, bet regresīvo pieeju, palielinot nodokļu slogu mazākos ienākumus gūstošajiem un mazvērtīgākos īpašumus uzturošajiem un apsaimniekošajiem. Plus vēl nodokļu sistēmas vienkāršošana mazajam biznesa, kas, it kā, ir risks par ceļu uz pelēko zonu, taču ekonomisko aktivitāti stimulējošs un abpusējs, gan valsts pārvaldei, gan nodokļu maksātājam motivējošs pasākums, mazinot nodokļu administrēšanas džungļus. Gan mājokļu nodokļa projekta pārskatīšana, gan mikrouzņēmumu nodokļu vienkāršošana būtu iespējama un gauži lietderīga jau šī budžeta ietvaros.

Izdevumu sadaļā lielais jautājums ir ne tikai par to, cik kam kurā nozarē ir „kritiskā robeža”, bet par to, kādus pakalpojumus valstij pienāktos sniegt iedzīvotājiem, nemānot sevi ar kādu ārkārtas vai pārejas posmu. Jo, lai sasniegtu saprātīgi mazu valsts budžeta deficītu, faktiskais izdevumu apjoms ne vienu vai divus, bet vismaz divas vai trīs reizes ilgāku laiku daudzās sfērās nebūs palielināms. Īpaši, ja gribam saglabāt pietiekamu investīciju apjomu – gan smadzenēs, gan kapitālieguldījumos ceļos, būvēs un tehnoloģijās. Līdz ar to jau tagad pienāktos atbildēt uz jautājumu par to, piemēram, ar kādu pamatojumu veselības aprūpes sfērā nu jau uz pāris gadiem (!) plāno atlikt plānveida operācijas, bet grib par valsts naudu iepirkt līdz šim Latvijā un arī daudzviet turīgākās valstīs neiepirktas vakcīnas. Vai pēc kādiem kritērijiem valsts pārvaldes apjomu plānots tik un tik gados samazināt no tik līdz tieši tik procentiem no visu strādājošo skaita, ar tādu un ne citādu atalgojuma sistēmu, bet skolotāju un skolēnu proporciju tad un tad sasniegt tādu un ne citādu. Tieši tamlīdzīgi jautājumi pēc būtības veido daudz pieminētās strukturālās reformas un funkciju pārvērtēšanu. Taču budžeta skaitļu masa nav tieši sasaistīta ar šādiem konkrētiem plāniem.

Vēl viens akūts jautājums izdevumu sadaļā, protams, ir sociālā daļa – vai Latvijas valstī pamatots ir cilvēktiesību slieksnis ar 40 latiem kā garantēto minimālo ienākumu, kas nākamgad draud tūkstošiem bez darba palikušo, kam vairs nebūs bezdarbnieku un citu pabalstu, kam nepietiks stipendiju vai citu atbalsta formu.

Daļa no šīm lietām – par nodokļiem, izdevumu saturu un sociālajām lietām, un tamlīdzīgi, var un vajadzētu pamatīgi izpreparēt un pie vajadzības koriģēt tuvākā mēneša laikā šī budžeta projekta ietvaros. Vienlaikus būtu vērts neapiet arī jau seno jautājumu par to, cik detalizēts un pārskatāms budžets no valdības nonāk tautas priekšstāvju un sabiedrības vērtēšanā.

Savukārt ir virkne citu jautājumu, kas nav atrisināmi gada budžeta formāta ietvaros, tomēr, tie ir īstie krīzes pārvarēšanas jautājumi, ņemot vērā nākamgad gaidāmās priekšvēlēšanu cīņas un paredzamo kārtējo valsts budžeta revidēšanu, plānojot 2011.gadu. Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja vakar debatēs izteiktā ideja par konceptuālu vienošanos, teiksim, par galvenajiem divdesmit punktiem krīzes pārvarēšanai un valsts attīstībai, šķiet uzmanības vērts priekšlikums.