Ir ļoti grūti atrast argumentus, lai apgalvotu, ka aizvadītajos gandrīz divos gados, kad Rīgas domi vadīja Aivars Aksenoks, Rīgā ir sākušies principiāli atšķirīgi jaunie laiki. Jā, ir bijušas jaunas mēra partijas iniciatīvas un aktivitātes, bet ar tādām vai citādām var izcelties katrs. Nu jau bijušo koalīcijas partneru vairākas iebildes jaunlaicēnu darbam, šķiet, dažos gadījumos var vērtēt kā pamatotas, bet citos – vien kā piekasīšanos un vēlmi nolikt pie vietas, veidojot "ļauno laiku" tēlu cīņās par vietu uz politiskās skatuves.
Protams, ka tā visa ir cīņa par varu, gan vecajos, gan jaunajos laikos. Taču šīs cīņas paņēmieni un varas realizācijas kvalitāte tomēr var būt ļoti dažādi. Nu jau arī pāris dienas pēc Rīgas mēra apstiprināšanas vēl arvien nav skaidrības, kas ir Jāņa Birka atbalstītāji no "Jaunā laika" un kāds varētu būt sastāvs viņa pārstāvētajai koalīcijai, kura šobrīd vēl arvien ir mazākumā. Šādu aizkulišu stilu nekādi nevar atzīt par labu esam ne no koalīcijas veidotāju, ne no "Jauno laiku" atkritēju puses. Īpaši jau ņemot vērā "Saskaņas centra" (SC), kā vakar atklājās, rakstiskod sadarbības līgumus ar pusi no koalīcijas - LSDSP un Latvijas Pirmo partiju (LPP) - par atbalstu koalīcijas uzdevumiem un viedokļu saskaņošanu. Birka atbilde, ka viņam šie komentāri "nepatīk", ir švaks izvairīgums nenoliegt, ka saskaņieši ir partneri. Piemēram, pēc tam, kad jaunais mērs ir parakstījis koalīcijas galveno uzdevumu sarakstu, kurā kā viens no nedaudzajiem konkrētajiem objektiem īpaši nosaukts Krievu drāmas teātra rekonstrukcija, kas konkrēti pieminēts arī SC līgumos. Tāpat arī mērs acīmredzami nenoliedz saskaņas pārstāvju ceļu uz amatiem Rīgas ostā un domes sociālo lietu komitejas vadībā.
"Saskaņas centra" loma Birka vadītajā Rīgas koalīcijā, protams, ir plašāks Latvijas politikas jautājums. Tas atkal ir jautājums, ciktāl Rīgā ir runa par saimniekošanu un ciktāl – par ideoloģiju. Tas, protams, ir arī jautājums par to, vai visas tā saucamās krievu partijas sauc par gandrīz vai spitālīgām un turas no tām pa gabalu, vai arī ar mērenākajām sadarbojas. Bet tad sadarbojas skaidri un gaiši, nevis šādus, vakardienas leksiku lietojot, politiskos kūleņus metot. Īpaši jau tas attiecos uz tēvzemiešu pozīciju.
Un arī uz ne mazāk nacionāli noskaņoto Tautas partiju, kuras līderim un premjeram pienāktos novērtēt viņa partneru LPP līgumisku vienošanos ar "Saskaņas centru" un to, vai šādam risinājumam galvaspilsētas varā tiešām nebija labāku alternatīvu.
Uz šī visa fona pieminētais domes galveno uzdevumu saraksts ar 21 punktu, kurā dominē jau līdzšinējo darbības virzienu uzskaitījums "attīstīsim", "paplašināsim", "nodrošināsim" un tamlīdzīgās vispārīgās formās, jau tiek uztverts gandrīz vai par jauna darba cēliena imitāciju, jo turpināšot jau iesākto. Bet te nu gan derētu piebremzēt un atjēgties. Rīgas domes budžets nu jau tuvojas pusmiljardam latu, iedzīvotāju skaits ir ap trešdaļu, bet loma dažos aspektos ir pat lielāka par pusi no visas valsts. Lai cik bieži nāktos kritizēt valdības deklarācijas un tām sekojošos rīcības plānus, tie vismaz ir izvērsti dokumenti, kas aptver pienācīgi plašu jautājumu spektru.
Uz šī fona vien 21 punkta saraksts, ar vienu vai diviem teikumiem katrā punktā, ko vien spējusi sacerēt jaunā Rīgas valdība, ir vienkārši nožēlojams un nedod nekādas skaidras atbildes. Bet dod visplašākās iespējas turpināt jau kopš deviņdesmitajiem gadiem aizsāktos vecos laikus, kad ik pa brīdim kādā nozarē "uzpeld" kāds lēmums, atkarībā no konjunktūras vai interesēm tiek mainīti plāni un jebkuri rezultāti tiek pasniegti kā labi rezultāti, jo nav bijis nekādu atskaites punktu un kritēriju, kādi rezultāti jāsasniedz. Un tas nav stāsts ne par Aksenoku, ne par Birku, ne visiem pārējiem iesaistītajiem. Tas ir stāsts par varas un vadības kvalitāti. Birks un viņa atbalstītāji šobrīd kā galveno atskaites punktu min abstrakto strādāšanu labāk par Aksenoku.
Jā, ir stāsti par vēlmēm kaut ko novērst vai kaut ko uzlabot. Bet nav skaidri, uzticēšanos radoši plāni. Tā nav tā augstākā latiņa, ko izvirzīt. Nezinu, vai būtu vērts piesaukt Rūdolfu Džuliani Ņujorkā vai kādu citu spilgtu mēru, kurš būtiski un mērķtiecīgi mainījis un attīstījis lielas pilsētas, jo katra kažokā varētu atrast treknas blusas, bet principā, šādā mērogā būtu jābūt izaicinājumam, ja Rīgas pašvaldība ir flagmanis Latvijas ambiciozajiem plāniem konkurencē Eiropas un pasaules mērogā. Pretējā gadījumā, protams, kaut kas jau Rīgā notiks, kaut ko uzbūvēs, kaut ko attīstīs un mainīs, bet vienlaikus ritēs kārtējie nerealizēto iespēju jeb zudušie laiki.