Protams, nosvēršanas apjoms arī ir relatīvs, un puslīdz precīzi to izmērīt nevar, lai cik analizētu reitingu un vēlēšanu rezultātu skaitļus. Tomēr līdzās šīm relativitātēm šobrīd Latvijā par relatīvu kļūst arī pati priekšvēlēšanu reklāmu regulācija, un tas jau ir fakts, kas liek pārvērtēt, nebaidīsimies šīs vārda, demokrātijas stūrakmeņa – vēlēšanu pamatprincipus.
Kā pamatojums divu sabiedrisko organizāciju reklāmas kampaņām par Tautas partijas un Latvijas Pirmās partijas dažiem līderiem vienos vai citādos vārdos tiek nosaukts pozitīvisms. Ir skaidrs, ka priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojumi partijām savulaik tika noteikti, lai noteiktu apjomus šo politiķu reklamēšanai, bet tagad tie uzskatāmi tiek pārkāpti tieši ar "pozitīvistu" reklāmām. Varētu nopietni pieņemt apspriešanai šo pozitīvisma ideju, ja tā tiešām ietvertu apgalvojumus, ko grūti apstrīdēt, vai aptvertu notikumu un cilvēku spektru, ko ir pamats vērtēt pozitīvi. Taču tas, maigi izsakoties, vairāk nenotiek, nekā notiek. Vēl jo mazāk nopietna šī pozitīvisma ideja izskatās, ņemot vērā, ka to nesēji Liepnieka un Stendzenieka kungi savā līdzšinējā darbībā nebūt nav pieskaitāmi pie pārliecinošiem pozitivistiem, lai atceramies kaut vai dažu politisko oponentu daiļrunīgu aprunāšanu ar izsmiešanas iezīmēm, vai nežēlīgu kritiku par Latvijas dalību Irākas karā.
Papildus darvu šai šķietamajā medus mucā pielej tas, ka abiem šī pozitīvisma idejas atausušas gandrīz vienlaikus, bet tikai katram tās tagad īstenojas uz konkrētu partiju. Vienīgā konstruktīvi novērtējamā īpatnība ir tas, ka kustības "Pa saulei" pasākumu ietvaros vismaz ir arī citi pasākumi, kas nav saistīti ar politiku. Tomēr abos gadījumos nevar teikt, ka ievērojamie naudas līdzekļi ir ieguldīti plašākas informācijas piedāvājumā publiskajā telpā līdzās pašreizējai mediju informācijai (kam pārmest pārlieko negatīvismu informācijā, citastarp, arī ir pārspīlēti), bet gan ietverti naudu visstraujāk tērējošajā – reklāmas žanrā.
Ar trešo kampaņu, kas nu jau ilgāku laiku velta dažādas akcijas Aivaram Lembergam, ir citādi. Pozitīvisma te nav, un, gluži otrādi, vairākos reklāmu "Tauta grib zināt" jautājumos var atrast tādas noniecinājuma iezīmes, kas liek runāt par reklāmas principu ievērošanu. Informācijas jomā, līdzās reklāmas klipiem, gan ir arī lielāka apjoma pasākums – grāmata "Kas ir Lembergs". Tiesa gan, no vienlīdzīgo spēles noteikumu viedokļa pār nodibinājuma "Pilsētai un pasaulei" sabiedrisko statusu, nu jau arī salīdzinot ar abiem pārējiem, ēnu met neskaidrie jautājumi par tā finansēšanas avotiem, līdz ar to – ar finansētāju mērķiem.
Lai ko teiktu šie, vairāk vai mazāk ar politiķiem saistīto un no finansētājiem atkarīgo organizāciju pārstāji, politiķiem būtu jābūt saviem, pret vēlētāju atbildīgiem principiem par priekšvēlēšanu finansēm. Divi, šķiet, visnaudīgākie šīs priekšvēlēšanu kampaņas dalībnieki – Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs vakar diskusijā LTV studijā nodemonstrēja, ka viņi atkal daudzina nevis skaidru robežu noteikšanas, bet reklāmu apjoma brīva palielinājuma versiju, pret kuru savulaik iestājās ne jau nu tikai viņu daudz kritizētais "Providus" un citi "sorosieši", bet daudzi jo daudzi lietpratēji un dažāda ranga vēlētāji. Tas arī ir simptomātiski.
Priekšvēlēšanu reklāmu pienācīgu nosacījumu nepieņemšanā, spriežot pēc vakar izskanējušās vārdu apmaiņās, šobrīd, šķiet, vairs vainīgo neatradīs. Vērtēt var vienīgi to, kurš un kā šo nosacījumu nepilnības izmanto. Bet nākamais vēlēšanu cikls, gan attiecībā uz politiķiem, gan jau pieminētajiem priekšvēlēšanu izdevumu kontrolētājiem no "Providus" un valstiskajiem kontrolētājiem KNAB, būs jauns tests, ar jaunu pieredzi, par spēles noteikumu revīziju. Citastarp šobrīd mazliet neloģiski izskatās ne tikai paši noteikumi, bet arī to kontrole - situācija ka KNAB vadītājs sakās nevaram līdz vēlēšanām ierobežot tā saukto trešo personu reklāmas, pat ja tās ir nelikumīgas, atsaucoties uz likuma normu, ka informācija par partiju deklarāciju pārbaudi jāsniedz vienlaikus.
Principā jau it kā ir vispārpieņemts, ka, likumu kontrolēšanā atklājot nelikumības, to turpināšana netiek pieļauta un tiek pārtraukta, vai, vismaz, ja tiek apšaubīta likumība, tad tiek meklēta taisnība tiesā. Jo šajā instancē likumība nevar būt relatīva, jo, kā reiz teica kāds profesors, likumība, tāpat kā grūtniecība, vai nu ir, vai nu nav.