Slimnīcu aizstāvēt metās veselības ministre Baiba Rozentāle, stāstot, ka viņiem būs „absolūti cits” apmaksas modelis tad, kad ar viņiem tiks slēgti jaunie līgumi. B.Rozentāle skaidroja, ka vispirms valstij ir jānolīdzina parādsaistības par reālo, padarīto darbu, un pēc tam universitātes klīnikām jābūt piemērotam pilnīgi citam koeficientam nekā citām slimnīcām.
A.A.Veinbergs apgalvoja, ka slimnīcai nav reāla maksātnespēja, jo vadība ir vienojusies ar piegādātājiem, „iet uz sarunām” un ir jau daļēji samaksājusi. Viņš atklāja, ka Stradiņiem ir 4 miljonu latu parādi, kuriem ir pagājis termiņš, taču kritizēja zemos valsts maksātos tarifus, kas ir zem pašizmaksas, jo Stradiņos nonāk smagāki pacienti, kuru ārstēšana maksā vairāk. A.A.Veinbergs minēja piemēru ar vienu dienu reanimācijas nodaļā, kam pašizmaksa ir 272 lati, bet par ko valsts maksā 52 latus. Viņš gan tā arī neatbildēja, kas šo starpību apmaksā – citi slimnīcas pacienti vai valsts budžets.
Ārstu biedrības valdes loceklis Jānis Ozols savukārt stāstīja par sevis aprēķinātiem rādītājiem, ar ko var salīdzināt līdzīga profila slimnīcu dārdzību un efektivitāti, un atklāja, ka Stradiņu rādītājs ir divarpus reizes sliktāks par 1.slimnīcas rādītāju. Viņi ar A.A.Veinbergu asi debatēja, vai šīs slimnīcas ir vai nav salīdzināmas un kā drīkst veikt vērtēšanu. J.Ozols arī pauda pārliecību, ka pēc tam, kad 1.slimnīca tiks „aizklapēta ciet neatgriezeniski”, pārējām slimnīcām nauda atradīsies, ko viņš saistīja ar slimnīcu lobēšanu un konkurēšanu.
A.A.Veinbergs arī apgalvoja, ka, lai gan valsts programmai nieru transplantācijai finansējums ir beidzies, slimnīca to turpina darīt, ja tas ir dzīvībai svarīgi, citādi tiktu pārkāpts Hipokrāta zvērests.