Domāju, ka aizvadītajā nedēļā daudzi Latvijā ir mazliet „ieciklojušies” ap jautājumu – vajadzēja vai nevajadzēja braukt, maz analizējot, kāds būs vai varētu būt turpinājums šim lēmumam. Tāpēc arī vakarvakara „Kas notiek Latvijā?” necentos īpaši daudz laika veltīt jautājumiem „kā būtu, ja būtu”, runājot par pašu lēmumu. Skaidrs, ka šis gadījums ieies Latvijas visjaunāko laiku vēsturē ar Vairas Vīķes-Freibergas atrunu, ka viņa par sava lēmuma pieņemšanas motīviem tautai nevar visu teikt. Arī ārlietu ministrs vakar pievienojās šai pozīcijai, nevairojot argumentāciju, kāpēc tā. Baumas par šo tēmu attīstās visdažadākās, sākot no pašmāju – Latvijas un Baltijas iekšpolitikas, turpinot ar ekonomiskiem motīviem, beidzot ar aizokeāna kontekstu. Tomēr, lai cik šobrīd nespriedelētu varbūtībās, skaidrs, ka puslīdz pamatoti spriest, vai šis lēmums bija veiksmīgs vai neveiksmīgs, varēs tikai pēc 9.maija. Un arī tad – relatīvi, jo nekad vairs nevarēsim pārbaudīt, kas notiktu tiklab rietumos kā austrumos, ja būtu bijis pretējais lēmums.
Taču būtiski, ka šis lēmums jau neko nenoslēdz – ne Latvijas iekšpolitikā, ne ārpolitikā. Un te rodas daudz vairāk nesaprotamo jautājumu – gan par saturu, gan formu.
Pirmkārt, Prezidentes izplatītajā deklarācijā par 9.maija tēmu, sakotnējā, konstatējošā daļā teikts, otrā pasaules kara rezultāts Latvijai un Baltijai bija nevis brīvība, bet okupācija. Taču noslēgumā, runājot par to, ko mēs gribam, ir teikts, ka Latvijai aicina Krieviju nosodīt kara noziegumus un paust nožēlu par Centrālās un Austrumeiropas pakļaušanu. Vai šādi formulējumi ir veiksmīga politiska viltība vai izvairība, ko var vēlāk pārmest?
Otrkārt, prezidentes deklarācijas tēmas iekšpolitiskais turpinājums ir savdabīgs – pēc tam, kad šī prezidentes deklarācija ir tapusi gana klusi, tomēr ārlietu resoram līdzdarbojoties, tagad ārlietu ministra partija aicina šo deklarāciju „post factum” akceptēt Saeimu. Cik liela jēga tam var būt? Mainīt vai papildināt šo dokumentu vairs nevar, bet tā apspriešana var izraisīt plašas iespējas iekšpolitiskam populismam, ņemot vērā lielas sabiedrības daļas skepsi par prezidentes lemumu, un vēl citas daļas nepatiku pret okupācijas vārda piesaukšanu.
Treškārt, kamēr notiek aicinājums uz vienoto nostāju par okupāciju un 9.maiju, tikmēr Saeimas ārlietu komisija ārlietu ministra partijas biedra vadībā vakar „atmostas” un formulē savus nosacījumus par jau pirms vairākiem gadiem izpildvaras sagatavoto robežlīgumu ar Krieviju, saistībā ar 1920.gada miera līgumu. Robežlīguma tēma bija aktuāla jau nezcik ilgi, un īpaši aktuāla – runājot par 9.maiju. Kāpēc šāds uzstādījums, komisijas paziņojuma tekstā pat piesaucot jauna(!) robežlīguma tapšanu, notiek tikai tagad, kad Latvijas pozīcijai jau bija jābūt noformulētai?
Ceturtkārt, kamēr tā vai citādi noticis kopdarbs pie prezidentes deklarācijas un izskan pozīcija par robežlīgumu, jau otro mēnesi Latvija nav noformulējusi savu atbildi Krievijai par tās piedāvāto starpvalstu deklarāciju, kurā, kā tagad atklājies presei pieejamajā tekstā, Krievija piedāvā acīmredzami nepieņemamas tēzes, bet Krievijas ārlietu ministrs nu paguvis sasaistīt šo dokumentu ar robežlīguma parakstīšanu. Turklāt, prezidente paziņojusi, ka viņa šo dokumentu pat nelasīs(!), kamēr nebūšot Latvijas arlietu resora vērtējuma un priekšlikumu. Vai nebūtu tikai loģiski, ja, formulējot pozīciju par 9.maiju, tiktu pausta skaidra pozīcija arī par šo projektu, kas šobrīd, faktiski, ir vienīgā Krievijas iniciatīva divpusējās attiecībās ar Latviju? Piektkārt, kamēr par vairākiem jautājumiem jau ir pausta, vai, it kā jau gandrīz ir sagatavota Latvijas pozīcija, izrādās, ārlietu ministrs tikai šodien saaicinājis juristus, starptautisko tiesību speciālistus, lai apspriestos par Latvijas tiesiskajiem argumentiem okupācijas fakta atzīšanā un ar to saistīto prasību pamatošanā. Vai tas nav „mazliet” ačgārni? Vai jau sen to nevajadzēja izanalizēt un izdarīt secinājumus, pirms rakstīt deklarācijas?
Visbeidzot. Šo uzskaitījumu varētu vēl divkārt turpināt, bet jau viss augšminētais uzskatāmi apliecina, ka tā sauktā vienotā ārpolitika nez vai ir nosaucama par vienotu. Tikmēr par pērn apspriesto jaunas ārpolitikas koncepcijas projektu, tā akceptēšanu valdībā un apspriešanu Saeimā neko vairs nedzird, lai gan – vai šajā situācijā tā nav akūti nepieciešama?
Diemžēl nevar teikt,ka gan aizvadītajā nedēļā pēc prezidentes lēmuma, gan pirms tam tā sauktie ārpolitikas eksperti būtu šos jautājumus pienācīgi cilājuši un meklējuši atbildes uz neskaidriem jautājumiem vai atgādinājuši neizmantotus argumentus, piemēram, Jāņa Petera vakar atgādināto, ka Krievijas bijušais līderis Boriss Jeļcins savulaik jau ir šo to par okupācijas tēmu Latvijai pateicis. Bet, ja šāds spiediens uz lēmumu pieņēmējiem nenotiek, ja paši sev atstājam neatbildētus jautājumus, un ārlietu ministrs, kā vakar dzirdējām „Kas notiek Latvijā?”, paredz Latvijas okupācijas atzīšanu no Krievijas puses pēc 50 gadiem, var iznākt, ka daudz ko nepanākam nevis pēc pusgadsimta, bet nekad.