Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 15.12.2019.
 

Kā pietuvināt Eiropas Parlamentu Latvijai?

Eiropas parlaments

04.06.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Vēlētāju mazaktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās un no tā izrietošs secinājums par vēlētāju distancētību no priekšstāvjiem ir hroniska parādība daudzviet Eiropā. Taču aptaujas Latvijā, kas vēl pavisam neilgi pirms vēlēšanām liecina, ka turpat puse nezin, par ko balsot, jau ir simptomātiskas. Vakardienas Eiroparlamenta deputātu priekšvēlēšanu debates „Kas notiek Latvijā?” vedina domāt par to, ciktāl deputāti vispār cenšas vēlētājiem viest skaidrību par savu piedāvājumu.
Telefonaptaujā, kurā citkārt reti sabiedrības paškritika dominē pār kritiku pret politiķiem, šoreiz vairākums novērtēja, ka vēlētāju izvēlē vai tās grūtībās noteicošais ir nevis kandidātu piedāvājums, bet vēlētāju nekompetence Eiropas lietās. Protams, nepieciešama arī pašizglītošanās, tomēr - kuram gan citam, ja ne politiķiem arī būtu jābūt vēlētāju kompetences paaugstinātājiem?

Pirmais akmens metams līdzšinējo Eiropas Parlamenta deputātu dārziņā. Vēlēšanām tuvojoties izrādījās, ka viņu budžetos atrodas nauda mājaslapu veidošanai, atrodas arī laiks blogošanai vai profilu izveidei sociālajos tīklos. Tas viss un vēl daudz kas cits, gan atskaišu, gan viedokļu uzklausīšanas formā, gan elektroniski, gan tiekoties ar visdažādāko interešu grupu un organizāciju pārstāvjiem, un izpaužoties arī savu partiju ietvaros, varēja notikt daudz plašāk un regulāri. Epopeja ap bezdebašu procesā Saeimā ratificēto Lisabonas līgumu bija gana spilgts piemērs. Visregulārākās aizvadītajos gados ir bijušas mediju ziņas par eiroparlamentāriešu cīņām ideoloģiskajā sfērā, galvenokārt attiecībā uz konfrontāciju „visi pret Ždanoku”, kas liek secināt, ka tā arī pastāvīgi ir bijusi galvenā aktivitāte, par ko ziņot.
Pēc raidījuma vakar Georgs Andrejevs man atstāja paša gatavoto brošūru – pārdesmit lappušu garu, gana pieticīgā stilā nodrukātu saturīgu atskaiti par piecu gadu darbu EP, lielākoties par veselības aizsardzības lietām. Šī brošūra esot pieejama Eiropas Parlamenta birojā. Atzīstami, lai gan arī novēloti.

Protams, rūpīgāk sekojot politiķu darbībai, nav jau tā, ka nav bijuši daudzi darbi daudzās jomās. Taču te nu ir otra lieta – par saziņas formu ar publiku, kas notiek mediju slejās un ēterā. Latvijā vēl nav izveidojusies tās politiskās dzīves ideoloģiskā stabilitāte, ka vēlētāji izvēlas atbalstāmo partiju atkarībā no vērtībām, labējuma vai kreisuma, un tamlīdzīgi. Un vēlētāji arī netic politiķiem, ka viņi patiešām un pēc būtības risina problēmas. Līdz ar to vislielākā nozīme vēlētājiem ir gana konkrēta skaidrība par būtisku konceptuālu jautājumu risinājumiem. Par subsīdijām lauksaimniecībā vai pārtikas drošību, par etniskajiem jautājumiem vai mobilo telefonu starpsavienojumiem, par vidi un enerģiju vai migrāciju un darba tirgu,  – katram savi, protams. Mēģinu iztēloties dažādu arodu Latvijas „vidējos vēlētājus”, kuriem ir tādas vai citādas priekšzināšanas un kas cenšas pēc būtības tikt skaidrībā par Eiropas lietām. Tas, kas viņiem būtu vajadzīgs, būtu Eiropas parlamenta deputāta kandidāta teksti no sērijas – tajā un tajā nozarē ar tādiem un tādiem argumentiem es plānoju iestāties par tādu un tādu principu, ko varētu realizēt ar tādu un tādu rezolūciju vai tādu un tādu budžeta pārdali, kas Latvijā dotu tādu un tādu rezultātu. Primitivizēti, protams, bet tomēr. Un šādā formā dažu minūšu laikā varētu formulēt programmas esenci par vismaz pusduci svarīgāko jautājumu. Taču tas, kas skan no kandidātu mutēm, galvenokārt ir vai nu lielie virsraksti, ko vajadzētu sasniegt, bez turpinājuma, kā to darīt, vai dažāda mēroga personiskas apceres par lietu kārtību Latvijā, Eiropā vai Krievijā, bet bez sasaistes ar risinājumiem parlamentārieša darba konkrētās izpausmēs. Un arī bez sajūtas, ka deputāti, visi un vienmēr, censtos „nolaisties” un runāt vēlētajiem saprotamāk.

Protams, Latvijas deputātu balsu īpatsvars kopējā Eiropas parlamentā nav liels, un līdz risinājumiem var nonākt pēc neskaitāmiem kompromisiem. Protams, jābalso ir par personībām, kas atklājas arī personiskās apcerēs. Tomēr tas nemaina būtību – ja mērķis ir pārstāvēt savu vēlētāju un savas valsts intereses, tad vienas no šīm interesēm ir, lai ne tikai šīs valsts deputāti, bet arī viņu vēlētāji būtu līdzdalīgi Eiropas lietās, nevis provinciāļi, kas nezina, par ko balsot. Vēlētāju „barošana” ar šķietami stratēģiskām frāzēm, šķiet, šo līdzdalības sajūtu daudziem nerada.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: