T.Koķes minētais reformu mērķis teju vārds vārdā patiešām ir uzrakstīts ziņojumā par strukturālajām reformām izglītībā un zinātnē, ko viņa 25.maijā prezentēja Nacionālās attīstības padomē. Jautājums tikai – vai ar tajā plānotajiem soļiem to var nodrošināt un vai šie soļi ir definēti pietiekami detalizēti.
Kā viens no uzdevumiem mērķa sasniegšanai ir definēta pāreja uz finansēšanas principu „nauda seko skolēnam”. Vēlāk prezentācijā ir arī teikts, ka vidēji uz vienu skolēnu paredzēti 973 lati, taču nav atrodami nekādi aprēķini un izvērtējums par šīs summas lielumu un nepieciešamām izmaiņām turpmāko gadu perspektīvā. Vēl vairāk – KNL debatēs T.Koķe arī atzina, ka virtuālā modelēšana pašvaldībām tika veikta noteiktai summai, no kuras tagad, veicot budžeta grozījumus, piektdaļa ir jāņem nost. Ministre piekrita, ka mēs šobrīd nemaz nevaram pateikt pašvaldībām, no kurām sagaidām skolu tīkla plānošanu, cik liela nauda skolēniem sekos nākamgad. „Neviens nav pasargāts, ka 2010.gadā atkal ir kādi uzstādījumi, un visdrīzāk, ka šie uzstādījumi būs,” T.Koķe secināja. Jāpiebilst arī, ka Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds 2007.gada tehniskās palīdzības misijā ieteica subsīdiju par katru skolēnu noteikt pēc izglītības līmeņa – izdalot gan 1. – 4. klases, gan 5. – 9. klases, gan 10. – 12. klases skolēnus.
Ministrijas plāni ietver arī pedagoģisko likmju skaita optimizēšanu, pārejot no skolu finansēšanas principa uz skolēnu finansēšanas modeli. Diemžēl redzējuma par to, kādiem būtu jābūt šīs optimizēšanas rezultātiem, ziņojumā nav, un pēdējo nedēļu publiskā retorika starp ministrijas pārstāvjiem un izglītības darbinieku arodbiedrību parādīja, ka pilna skaidrība nav arī ārpus ziņojuma. Ministrija paredzējusi arī vienotu skolu tīkla plānošanu un pārvaldību, bet nav norādījusi konkrētus kritērijus, pēc kādiem plānošana būtu veicama. Viens no izglītības iestāžu konsolidācijas principiem būs sākumskolas un pamatskolas saglabāt „iespējami tuvu” bērnu dzīvesvietai – bet bez definējuma, cik kilometri ar šiem vārdiem būtu jāsaprot.
Virkne neskaidrību saglabājas arī par profesionālās izglītības satura attīstību. Piemēram, ministrija sola nodrošināt profesionālās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām un „ciešā sadarbībā ar nozaru pārstāvjiem” risināt izglītības attīstības jautājumus, satura, kvalitātes pārbaudes un kvalifikācijas piešķiršanas jautājumus. Kā tieši šīs „ciešās sadarbības” jēdziens nākotnē tiks interpretēts, nav konkretizēts, līdz ar to solījums paliek vispārīgs. Ministrija arī vēlas profesionālo skolu darbību padarīt vismaz par 20% resursefektīvāku – „apvienojot grupas, samazinot viena audzēkņa izmaksas u.tml.” Tas nedod iespēju uzzināt, pēc kādiem kritērijiem tad īsti tiks mainītas grupas, vai varbūt tā vietā tiks darīts pavisam kas cits. Tāpat ziņojumā ir iekļautas darbaspēka pieprasījuma ilgtermiņa prognozes līdz 2014.gadam, bet nav sniegts nekāds tālāks izvērtējums, vai un kā to dēļ tiks mainīts profesionālās un augstākās izglītības mācību saturs un valsts finansējums.
Jāšaubās, vai šāds reformu plāns, kurā nav skaidrības un pamatojuma ne par naudu, kam jāseko skolēnam, ne par izglītības saskaņošanu ar darba tirgus vajadzībām, ne plānu nākamajam gadam, ne izvērtējuma par kvalitāti, pieejamību un noslodzi, būtu uzskatāms par pilnvērtīgu. Un jāsecina, ka sabiedrība no šī plāna nevar uzzināt, kādas izmaiņas visos izglītības līmeņos to gaida nākamgad un tālākajos gados.