Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 07.12.2019.
 

Vārna vārnai… jeb oligarhiskā atbildība

Iekšpolitika

19.04.2007. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Vakar uz debatēm "Kas notiek Latvijā?" bija aicināti bijušie un esošie politisko partiju līderi, lai runātu par politiķu un naudasmaisu vienošanām deviņdesmito gadu beigās, un par politikas un naudas attiecībām šobrīd. Dažādos laikos dažādās kombinācijās viņi ir dalījuši varu. Dažus no sarunas dalībniekiem mēdz saukt par oligarhiem, daži dažādos laikos dažādās atklātuma pakāpēs runājuši par oligarhu vai citādiem aizkulišu lēmumiem, dažus dažādās pakāpēs saista ar atkarību no oligarhiem.

Vakardienas saruna lika domāt, cik ļoti šīs lomu maiņas, īpaši kombinācijā ar pēdējo nedēļu notikumiem, sapinušas runājamo, un cik vietas tajā palicis atklātībai. Pēc visa sarunas konteksta var spriest, ka līdzīgi būtu par jebkuru no neskaitāmiem jautājumiem, par ko varētu mēģināt runāt, ja sarunu varētu turpināt divas vai trīs stundas. Tāds sava veida pseidobalets dubļainos zābakos, balansējot starp nevainīguma prezumpciju nepierādāmības kategorijās un atklātību par to, par ko jau sen visa Rīga un Latvijā runā. Var to raksturot ar sakāmvārdu par vārnu, kas otrai acī neknābs, var vēl kā citādi. Bet, jebkurā gadījumā, domājot par turpmāko politikas procesu, šobrīd ne tikai no tradicionāli piesauktajiem medijiem, bet arī no partiju otrā un n-tā līmeņa biedriem ir atkarīgs, ciktāl līderiem tiks uzstādīti neērti, bet pamatoti jautājumi, tiks prasīta gan politiskā, gan oligarhiskā atbildība, un ciktāl tiks iebilsts pret vienu vai citu pozīciju.

Turpmāk tikai daži, manuprāt būtiski aspekti un iespējamu turpmāko jautājumu virzieni saistībā ar vakardienas sarunu.

Divi no sarunas dalībniekiem – Andris Šķēle un Ainārs Šlesers nereti tiek saukti par oligarhiem. Lai gan pēdējā laikā jau gana daudz publiskajā telpā ir raksturots oligarhijas jēdziens un tā atbilstība atsevišķiem kungiem, viņi turpina tulkot to pēc savas, šaurākas versijas. Tāpat kā regulāras tikšanās ar Aivaru Lembergu dažādos statusos tiek pasniegtas kā visnotaļ adekvātas. Lai gan agrāk dažādos laikos gan Šķēle, gan Šlesers ir gānījuši Lembergu visskarbākajiem vārdiem. Šāda pozīciju maiņa nez vai var būt kas cits kā vienošanās rezultāts. Nerakstītu vienošanos, protams. Par motīviem visnotaļ raksturojošas vakar bija Šlesera kunga atbildes uz jautājumu par atkāpšanos no pirms iepriekšējām vēlēšanām sludinātās cīņas pret oligarhiem – sak, lai prokuratūra cīnās, es piedalīšos. Tikai jautājums, ciktāl par šīm vienošanām un pozīcijas maiņu rezultātiem publikai zināms, un, galvenais, kas, tā teikt, mums no tā. Savukārt Šķēles kunga ikmēneša tikšanās ar apsūdzēto Lembergu ļauj vaļu fantāzijām, kurš kuram ko vēl varētu būt lūdzis vai prasījis.

Par to, kas notiek, klātesot politiskās varas un ekonomisko interešu labirintos, liek domāt Jāņa Nagļa atbildes. Savulaik būdams tik kategorisks par naudasmaisu lomu politikā, šobrīd, relatīvi lielas atklātības laikā, atbild izvairīgi gan par lēmumu pieņēmējiem, gan privatizācijas procesu. Lai gan ir bijis arī citādi un virkne aizvadīto gadu privatizācijas procesu ir arī "Latvijas ceļa" līdzatbildība.

Arī Jānis Urbanovičs, kurš nereti no opozīcijas skatapunkta uzstājies ar nesaudzīgiem tekstiem, šobrīd nav runīgs ne par Ventspils, ne Smilšu ielas lomu ne agrākā, ne nesenākā pagātnē. No publiskās politikas viedokļa to var saistīt ar vismaz divām versijām – atklātumu ierobežojoši ir vēl kādi nepubliskoti notikumi pagātnē, un tā ir taktika, domājot par nākotni. Bet, abos variantos, atkal, - kas mums no tā.

Juris Bojārs pēc sociāldemokrātu un ventspilnieku vienošanās eksistences atzīšanas izpelnījās atzinību par atklātību, komentējot tālaika un turpmākos politekonomiskos procesus. Šķiet gan, ka šobrīd uz lielāku atklātību Bojāra kungs neiet un, aizstāvot savus sociāldemokorātiskos uzstādījumus paktā ar lembergistiem, neaizraujas ar atmaskojumiem par to, kas noticis tieši pretēji šiem kreiso interešu uzstādījumiem. Iespējams, piebremzē gan paredzamās tiesiskās skaidrošanās gan par partijas virtuvi, gan partijas finansēm.

Visbeidzot, Einars Repše ir kļuvis mazāk kareivīgs kā bijis agrāk - par privatizāciju, digitalizāciju, "Jūrmalgeitu" un daudz ko citu. Grūti spriest, vai spēkus atņemušas iekšējās cīņas partijā vai dalība kopīgā biznesā ar mikrooligarhu Belokoņu. Lai gan tieši Repše ir viens no tiem nedaudzajiem uz pārējo fona, kuram vēl pienāktos un būtu arī lielāks pamats atklātības un atbildības karogu panest kādu gabaliņu uz priekšu. Arī par pagātni, ne tikai par politikas finansēšanas nākotni, kas vakar tika akcentēta. Tiesa gan, politikas finansēšana turpmāk ir arī viens no jau vistuvākā laika politiķu testiem – pēc tam, kad tik atkal lielu lomu priekšvēlēšanu kampaņās spēlējusi nauda, šoreiz pozitīvisma kampaņās, bet Saeimā pirmajā lasījumā pieņemti likuma grozījumi par partiju finanšu griestu atcelšanu, turpmākie lēmumi par šo būs tests par oligarhisko atbildību – gan pašu oligarhu, gan ar viņiem saistīto atbildība par to, kurp ejam jeb kas notiek. Bet tikai viens no testiem, protams.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Politiskās partijas  

     Kas notiek pēc politiķu un ventspilnieku vienošanos atklāšanās?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: