I.Zariņš minēja salīdzinājumus ar Lietuvu un Igauniju un secināja, ka caurmērā visi Latvijas iecerētie tarifi ir nozīmīgi augstāki, ko apliecina arī ažiotāža, kas radusies ap šo biznesu. Citādi secinājumi pēc Latvijas salīdzināšanas ar kaimiņvalstīm radās Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājam Ventam Armandam Krauklim (Tautas partija), kurš apgalvoja, ka lietuvieši un igauņi politiskajā līmenī ļoti labi saprot, ka ar pašreizējo atbalstu nesasniegs tos mērķus, ko „ir uzlikusi” Eiropas Komisija, jo, nepalielinot atbalstu, viņiem nav projektu.
Taču Eiropas Komisijas speciālais padomnieks enerģijas jautājumos Juris Ozoliņš iebilda šādam uzstādījumam par Eiropas prasībām. Viņš uzsvēra, ka dalībvalstis savas saistības ir uzņēmušās pašas un pēc sevis izvēlētiem kritērijiem, ka tā ir tikai politiska apņemšanās un nekas vairāk. J.Ozoliņš diskutēja ar V.A.Kraukli par to, vai kvotas ir „pilnīgi absurds lielums” vai nav. Bet J.Ozoliņš atklāja savu viedokli, ka „zaļās enerģijas” cenas noteikšanu nav diktējuši profesionāļi, bet gan „politiķa rociņa”, jo šīs cenas ir pārspīlētas – kas arī izraisa šķietamo nepieciešamību pēc kvotām.
Tam, ka iepriekš cenas bija izvēlētas neadekvāti augstas, piekrita arī Atjaunojamo energoresursu konfederācijas prezidents Jevgeņijs Kisiels un Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš, taču satiksmes ministram Kasparam Gerhardam („Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK), kurš bija ekonomikas ministrs laikā, kad tarifi tika noteikti, uz to lielumu bija atšķirīgs skatījums. Viņš uzsvēra, ka citur Eiropā „zaļās enerģijas” ražotājiem ir arī citi atbalsta mehānismi, piemēram, pieslēgumam vai iekārtu iegādei, kamēr Latvija piedāvā tikai atbalsta tarifu. Arī „BK Enerģija” īpašnieks Jānis Sprinovskis uzsvēra šo aspektu, prasīdams, lai ministrija vispirms saliek visus bonusus un tikai tad salīdzina cenas ar citām Eiropas valstīm. Viņš apgalvoja, ka Latvijas tarifi tādā gadījumā „ne tuvu” vairs nebūtu galvgalī. Taču J.Sprinovskis, piesaukdams Austriju, Vāciju, Čehiju un Dāniju, nevarēja atbildēt uz I.Zariņa jautājumu, kādi bonusi ir mūsu kaimiņvalstī Igaunijā.
Atsaukšanos uz Eiropas prasībām I.Zariņš nosauca par aizbildināšanos un ierosināja pārskatīt Latvijas „zaļuma” palielināšanas saistības, uzsverot, ka mēs jau tā šai jomā Eiropā esam līderi.