J.Rozenvalds citēja M.Vēbera teikto par harizmātiskām personībām kā jaunu ideju radītājām un secināja, ka Latvijā šai aspektā ir „zināms vakuums”. Partijas „LPP/LC” līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers domu par harizmātisku personību trūkumu neturpināja. Uzsvērdams katra cilvēka daļu no „mēs”, viņš gan atzina, ka „sevišķi politiķiem” ir skaidri jāpasaka vīzija, tomēr pēc tam pievērsās piezemētākiem jautājumiem – kā iespējām atrast darbu, pabarot ģimeni un palielināt ieņēmumus.
J.Rozenvalds iebilda, ka ir jābūt arī skaidrībai par ideju, kuras dēļ mēs kaut ko darām, jo „tikai no maizes cilvēks nedzīvo”. Bet idejas jautājumu nerisināja arī „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšsēdētāja vietnieks Gaidis Bērziņš, kurš vispirms runāja par katra sektora attīstības redzējumu, kas nav visas valsts redzējums, savukārt vēlāk atzina, ka ilgtermiņa plāniem ir jābūt, nedefinēdams, kādiem tiem būtu jābūt un kādi ir partijas priekšlikumi. Apvienības „Saskaņas centrs” priekšsēdētājs Nils Ušakovs savukārt runāja par prioritāšu noteikšanu un akcentēja izglītības lomu Latvijas attīstībā.
J.Rozenvalds debatēs norādīja, ka no politiķiem nedzird Nacionālā attīstības plāna (NAP) pieminēšanu, un brīnījās, vai tas ir pieņemts papīram. Šobrīd premjera partijas „Jaunais laiks” valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa viņam nepiekrita un apgalvoja, ka NAP tiek gan pieminēts, gan lietots. Taču opozīcijas pārstāvis N.Ušakovs to atklāti nosauca par „visaptverošu papīru”. Iespējams, A.Šlesera raidījumā pausto vēlmi no sarunām par vīziju pāriet pie sarunām par „konkrētiem projektiem” var uztvert kā ilustrāciju politiķu gatavībai spriest par valsts idejisko attīstību.