Partijas „Jaunais laiks” valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa debatēs pauda viedokli, ka diskusija par dalību misijā ir pieļaujama un jebkuras normālas mātes reakcija uz traģisko karavīru bojāeju būtu, iedomājoties, kā viņa justos šādā situācijā – tas acīmredzot bija domāts partijas biedres, iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces aizstāvībai, kas savu nostāju paspējusi mainīt. S.Āboltiņa tomēr uzsvēra, ka mums kā sabiedrotājiem ir jāizpilda savas saistības, bet ir apspriežamas dalības nianses. Kā iespējamo diskusijas laiku viņa norādīja tikai brīdi, kad Saeimai būs jālemj par misijas pagarināšanu, kas būs oktobrī.
Lai arī ir cerība, ka rudenī gan sabiedrībā, gan tās priekšstāvjos pastāvēs zināma, diskusiju rezultātā panākta vienprātība, tomēr tā ir šaubu plīvurā tīta, jo pagājušā gadā rudenī, kad Saeima lēma „Par termiņa pagarināšanu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīra dalībai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vadītajā operācijā Afganistānā”, vienīgos iebildumus dalībai izteica Nikolajs Kabanovs („Saskaņas Centrs”), norādot, ka „Rietumvalstīm nav nekādas iespējas pabeigt šo operāciju veiksmīgi” un šī misija „ izmaksās vairāk nekā 12 miljonus latu 2009.gadā”. Toreiz arī L.Mūrniece nesaskatīja tik lielus zaudējumus, kurus Latvija nevarētu atļauties un balsoja par misijas pagarināšanu.
„Saskaņas Centrs” tomēr joprojām konsekventi neuzskata Latvijas militāro spēku klātesamību Afganistānā par nepieciešamību. Apvienības priekšsēdētājs un Saeimas deputāts Nils Ušakovs debatēs pauda viedokli, ka ir „jāsarunā ar saviem tuvākajiem sabiedrotajiem” kredītdbrīvdienas NATO.
Taču šobrīd neatbildēts paliek jautājums, kādēļ misijā jālīdzdarbojas 160, nevis, piemēram, 100 vai 60 karavīriem. Arī publisko debašu dalībnieki pieļāva, ka misijas apjoms varētu būt ar partneriem apspriežams temats, tāpēc šim jautājumam būtu pamats kļūt par debašu saturu. Iespējams, tas varētu aizpildīt politologa Ivara Ijaba norādīto tukšumu parlamentāro debašu dienaskārtībā par ārpolitikas jautājumiem.