Eglīša frontes līnijas un veselības nozagšanas reformas

„Kas notiek Latvijā?” debatēs par veselības aprūpes sistēmas reformām vakar, lai cik palika neizskanējuši daudzi skaitļi un fakti, un palika neizvērsta tematika par daudziem aspektiem, iestādēm un diagnozēm, atklājās vairākas fundamentālas problēmas, kas (ne)notiek šīs nozares politikā un pārvaldē. Ministram Ivaram Eglītim valdībai un sabiedrībai, šķiet, būtu jāpiedāvā gluži citas, citādi pamatotas un citādi apspriestas pārmaiņas. Jebkuras pārmaiņas ar perspektīviem uzlabojumiem var notikt tad, ja ir izvērtēta līdzšinējā situācija, kļūdas un efektivitāte, un pēc tam izvirzīti loģiski argumentēti un motivēti mērķi un uzdevumi. Veselības aprūpē kopš aizvadītās nedēļas ir izziņots samazināmo slimnīcu skaits un ierēdniecības apjoms, bez kādas pavadošas analīzes un risinājumiem par pakalpojumu pieejamības alternatīvām, īpaši laukos, un ar plašu, taču ne kardinālas izmaiņas paģērošu ziņojumu par nozares birokrātijas funkciju samazināšanu.
Pavisam neizvērsti un nekonkrēti ir deklarētas pārmaiņas attiecībā uz ģimenes ārstiem un ambulatoro aprūpi. Līdzjūtīgi atzīstot, ka pacientu līdzmaksājumi daudziem ir pārāk augsti, nav piedāvāts modelis, kā atbalstīt sociāli neaizsargāto daļu. Jau kuro gadu atzīstot, ka mediķu cilvēkresursam nav pilnvērtīgas motivācijas, kā rezultātā ir drauds kvalitātei, arī šai problēmai risinājumu piedāvājumu nav. Papildus līdzekļu piesaiste obligātās apdrošināšanas formā tiek noraidīta, šauboties par atbalstu valdībā, taču paliek līdz galam neatbildēti šaubīgie jautājumi ministram pašam par sevi. Ministrs sūrojas, ka viņš atvēris dažādas frontes līnijas pret sevi, bet ir diezgan uzskatāmi, ka tas varēja nenotikt, ja nevis resora kabinetos būtu tapuši faili un tabulas ar deklaratīviem uzdevumiem vai pasākumiem, kam izklāsta par realizāciju pietrūkst, bet pilnvērtīgās atklātas diskusijās ar dažādiem veselības aprūpes sistēmā iesaistītajiem būtu definēti neskaidrie jautājumi un radītas cilvēciskā valodā saprotamas atbildes ar gan politikas, gan konkrētas rīcības pamatvirzieniem.

Protams, administrācijas samazināšana, lai cik lielā mērā tā notiktu, ir runa par tikai dažiem procentiem no kopējā nozares budžeta, tāpēc ar šo aspektu pārlieku aizrauties arī nevajadzētu. Tomēr būtiskākais šajā ziņā ir uzticēšanās jautājums – caurspīdīga pārvalde, kurā arī tiek definēti efektivitātes, produktivitātes un kvalitātes kritēriji, būtu neizbēgams atskaites punkts, lai tie, kurus šī pārvalde regulē, kļūtu pret to tolerantāki un sadarboties gribošāki. Tomēr pārvaldes darba stils un rezultāti ilustrē pretējo. Zīmīgs piemērs ir epopeja ap vienotā neatliekamās palīdzības dienesta veidošanu, par ko, kā izrādās ministrs tikko, vēl šīs nedēļas sākumā, nosūtījis premjeram skaidrojumu, kas rada neskaidrības nozarē strādājošajiem, kuri šim dokumentam piekļuvuši, taču pilnvērtīgas reformas apspriešanas ministrijā tā arī nav sagaidījuši.

Izmaiņas slimnīcu un ģimenes ārstu darbā, spriežot gan pēc starptautiskiem salīdzinājumiem, gan pašmāju atsauksmēm, ir neizbēgami nepieciešamas. Tomēr, atkal, trūkst kvalitatīvas diskusijas un mazargumentēti ir plāni par to, cik gultasvietu samazināšana saistāma ar cik slimnīcu slēgšanu vai pārprofilēšanu, cik un kas līdz ar to ir jāmaina ģimenes ārstu darba nosacījumos. Vēl jo mazāk jūtams izvērtējums par to, ciktāl un kāpēc pārskatāmas arī lielo vai vidējo slimnīcu funkcijas, to pārklāšanās, specializācija un tamlīdzīgi. Līdzās taupībai gultu skaitā trūkst analīzes par to, cik efektīvi notiek esošā finansējuma izmantošana un vai pietiekami tiek stimulēta kvalitāte. Savukārt solījumu publiskot ministrijas kabinetos topošos plānus tikai jūlijā, šībrīža ārkārtas situācijā ir ceļš uz nozares vēl lielāku destabilizāciju un krīzes padziļināšanu.

Visbeidzot, no politikas uzticamības viedokļa, vispamatīgākais klupšanas akmens ir saistāms ar tiem cēloņiem, kuru dēļ tik daudziem pacientiem šobrīd sadārdzinātā un ar rindām apgrūtinātā medicīna faktiski ir pārvērtusies par veselības nozagšanu. Un stāsts vairs nav par gultām un cenām, stāsts ir par principiem un morāli. Lai nereformētu sistēmu, kas jau ir nozagta. Līdzšinējais māsterplāns, kas savulaik nebija pienācīgi pamatots, bet tagad nav pienācīgi izpildīts, celtniecības un tehnoloģiju investīcijas, kuru lielais apjoms un dārdzība saistās ar „politisko jumtu” un nozares šauras elites interesēm koruptīvi nosmelt savu daļu, turpinot ar īpašumu izpārdošanu, kā rezultātā mazāk uzmanības bija un ir daudzām it kā ikdienišķām problēmām – šie ir cēloņi, par ko runā visdažādākajos līmeņos.
Pat ja pamats nav šaubām, vai vēl viens politbizness nav arī pašreizējā ministra dzīvesbiedres firmas vieta diagnostikas pakalpojumu tirgū, tad tomēr fakts, ka ministrs it nemaz negrib atzīt savas partijas atbildību par līdzšinējām un šībrīža problēmām, ir pamats šaubīties par to, ka reformu mērķis patiešām ir mainīt ne tikai dažus elementus, ko nevar nemainīt, bet principus, attieksmi un rezultātu. Cerot un šauboties, ka par šim kategorijām spriestgriboša būs visa valdība kopumā, pašreizējam veselības ministram būtu jēga ļaut reformu karogu celt un nest tikai tad, ja viņš pats demonstrēs gatavību un spēju daudz pamatīgāk pārvērtēt to, kas ir noticis līdz šim, līdz ar to mazinot šaubas pašam pret sevi.