Kas notiek KNAB?
Publikai šāda līmeņa motivācija ir gluži attaisnojama, tikmēr politiķiem un lēmumu pieņēmējiem motivācijai jābūt citā līmenī. Tomēr nevar teikt, ka premjers Indulis Emsis vai viņa kolēģi koalīcijā un valdībā spēj definēt skaidrus principus un argumentus par KNAB vadības apstiprināšanu. Sūdzības Emsim par Strīķi nav viennozīmīgas, turklāt, tās pilnvērtīgi vēl nemaz nav izvērtētas, kad jau pasludināts lēmums. Paralēli notiek atsauces uz balsojumu Saeimā pirms pusgada, bez nepieciešamības vērtēt biroja darbu šī pusgada laikā. Tikmēr atbilžu versijas par to, kā un kas izraudzīsies turpmāko biroja priekšnieku, mainās pat ne pa dienām, bet pa stundām. Tas viss neliecina par labu kādai citai versijai kā atkal – protestam. Šoreiz – pret “Repšes cilvēku”. Un tas nu nekādi nav valstiski, neatkarīgi no tā, vai motīvs ir varas muskuļu demonstrācija vai tā dēvetais oligarhiskais pasūtījums.
Ja runā pēc būtības, par darbu un faktiem, viss gan nav nemaz tik viennozīmīgi par labu Jutai Strīķei.
Pirmkārt, par Repšes valdības pēdējā darba mēnesī pieņemto KNABā izstrādāto pretkorupcijas stratēģiju. Atbildības dalīšanā starp priekšnieci un viņas padoto Alekseju Loskutovu līdz šim taisnība vairāk ir tam, kurš pieņem lēmumus. Tomēr, maigi sakot, nav gluži loģiski, ka par biroja galveno konceptuālo dokumentu turpmākai četru gadu perspektīvai tikpat atbildīgs kā izpildītajs nav arī pats vadītājs. Ja jau esam tiktāl, ka pat cīnītājs pret korupciju Einars Repše atzīst, ka arī pārstrādātā stratēģija ir slikta, tad skaidrs, ka sākotnējo “ūdeņainumu” nav spēts izskaust arī pēc it kā vainīgo atrašanas. Pirmajos KNAB darba mēnešos par primāru var uzskatīt vienas vai citas krimināllietas virzību, arestus vai aktivitātes partiju kontrolē, tādējādi vispār apliecinot gribu un spēju strādāt. Taču turpmāk ar to vien ir par maz, ja gribam redzēt skaidru ainu, pret kādu korupciju un tās sekām, pagātnē un nākotnē, un ar kādiem līdzekļiem notiks cīņa. Šobrīd bez lielas rezonanses resoru apritē nonācis nākamais dokuments, kas pakārtots šai stratēģijai – projekts korupcijas novēršanas un apakarošanas četrgades programmai, par kura saturu arī būtu ko pastrīdēties. Diemžēl konceptuāli pārliecinošs redzējums par to nav jūtams ne no likumsargiem, ne politiķiem.
Otrkārt, par izmeklēšanām. Aizvadītā gada laikā KNAB ierosināti daži desmiti krimināllietu – gan attiecībā par partiju finansēm, gan amatpersonām. Apsūdzētie ir tikai dažās. Līdz tiesai nonākusi vien eksprokurora Nazarova lieta. Digitālās televīzijas lieta jau kļūst par folkloru un karogu, ko, pēc vajadzbīas, var vicināt vai ar ko piesegties, runājot par visu darbu kopumā. Šobrīd tas vēl ir rādītājs, tomēr tuvojas brīdis, kad mērs būs šo izmeklēšanu galarezultāts. Tas jau attiecas ne tikai uz KNAB, bet arī uz prokuratūras darbu, kuras pirmā persona Jānis Maizītis nav diez ko konkrēts savos spriedumos. Pozitīvi vērtējot KNAB darbu, viņš iestājas par jaunu atklātu biroja priekšnieka konkursu, kas liecina vai nu par politisku konjunktūru vai vāji maskētu kritikas daļu pret līdzšinējo KNAB vadību.
Runājot par izmeklēšanas neatkarību un politiķu interesēm, skan izteikumi par pretdarbību prokuroriem un par pretdarbību šai pretdarbībai, no kā lielāka skaidrība nerodas. Pēdējos gados, līdz KNAB darbības sākumam, prokuratūras kompetencē un darba rezultātos ik gadu bijušas vai ir dažas skaļākas amatpersonu korupcijas lietas. Šogad šo lietu skaita pieaugums būs rādītājs gan par KNAB, gan pašas prokuratūras darba efektivitāti. Citastarp, šis gads sakritīs arī ar ģenerālprokurora amata pilnvaru termiņa pēdējo gadu, kas būtu vislabākais laiks demonstrēt un skaidri pateikt sabiedrībai, kāda ir patiesā likumsargu neatkarība un spēja pārvarēt ūdeņainumu ne tikai koncepcijās, bet arī izmeklēšanā.
Atgriežoties pie politiķiem, jāpiebilst vēl divas lietas – par KNAB neatkarību un valsts prioritātēm. Pirmkārt, ir visnotaļ pamatoti spriest par biroja statusu un tā pašreizejās pārraudzības maiņu. Tomēr skaidrs, ka galu galā vienmer politiķi būs lēmumu pieņēmēji un amatpersonu iecēlēji, tāpēc neatkarība būs atkarīga no pašu politiķu nostājas un iecelto mugurkaula. Otrkārt, lai cik pamatoti būtu runāt, ka gatavošanās dalībai Eiropas Savienībā ir lielāka prioritāte par KNAB priekšnieka iecelšanu, korupcijas jautājuma prioritāti tas Latvijā tikai palielina. Galu galā, arī ES fondu miljoni var būt tikai daļa no tiem miljoniem, kas valstij tika un var tikt nozagti.