Ievēlēt nedrīkst neievēlēt

Ar virsrakstā likto universālo vārdu spēli, kurā viens vienīgs komats var mainīt situāciju diametrāli pretēji, var raksturot situāciju, kādā pienākušas Valsts prezidenta vēlēšanas. Turklāt, attiecībā uz abiem kandidātiem. Pēdējās nedēļas laikā par viņiem sarakstīts bezgala daudz, tāpēc pievienošu tikai dažas versijas, kas rodas pēc šīs nedēļas un pēc vakarvakara "Kas notiek Latvijā?".

Jāsāk ar tiem, kas balsos – ar deputātiem. Lai gan ir pieņemts likums par prezidenta ievēlēšanas kārtību, tomēr viens no tā virsmērķiem – nodrošināt, lai kāds kandidāts "neuzpeld" pēdējā brīdī, un lai kandidatūru varētu apspriest, ir realizēts tikai formāli. Starp izvirzīšanu un balsošanu tiešām ir nevis diena vai divas, bet nedēļa. Taču jau dienu pēc jaunā kandidāta izvirzīšanas pieņemtais atbalstošais frakciju lēmums nu kļuvis par galveno argumentu iepretim jauniem faktiem un jaunam konkurentam. Nevarot atkāpties no nolemtā un nodot kandidātu. Diezgan smieklīgi, iedomājoties, no cik lēmumiem un paziņojumiem politiķi regulāri atkāpjas. Pa vidam piesauktā ideoloģiskā saderība noplok, kad jārunā par konkrētu valsts politiku – ar grūtībām var samanīt atsevišķus konkrētus pieturas punktus, taču ne politisko stratēģiju un prioritātes. Ilgtermiņā var, protams, spriest par vēlēšanu procedūras pilnveidošanu, tomēr runa nav tikai par formalitātēm, bet arī politiskās virtuves principiem un tradīcijām. Un arī par abstrakciju attiecībā uz to, ko sagaidām no nākamā Valsts prezidenta. Pirms astoņiem gadiem attiecībā uz Vairu Vīķi-Freibergu tas izskanēja skaidrāk.

Ir acīmredzami, pat bez liekām versijām, ka lielākā atšķirība starp abiem kandidātiem ir attieksmē pret valdošo koalīciju, tās darbiem un nedarbiem. Pēc epopejas tikai pēdējā mazliet vairāk kā gada laikā – ar Jūrmalgeitu, pozitīvisma kampaņām, Lembergiādi, robežlīgumu, drošības likumiem un oligarhizācijas vilni pēc prezidentes izteikumiem šajā sakarā, jautājums ir gana principiāls. Vienlaikus matemātika un personāži Saeimā un varā ir tāda, kāda tā ir. Gan pozīcijā, gan opozīcijā. Šādā situācijā, pie jebkura iznākuma, nez vai ir iespējams nonākt pie daudz piesauktās lielākas vienotības tautā jeb sabiedrībā. Vismaz pie pašreizējās gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanu sistēmas. Iespējams, ka kandidātu pozīcijas ir maskētas. Turklāt, abu kandidātu pozīcijas. Tomēr, runājot līdzībās, ir vienalga, vai jēra maskā ir ietērpies vilks, un vai pūce pārvērtīsies par maitu ērgli.Tas mūsu mežā vēl ieradumus nemainīs. Jo te visi pieraduši maskēties, bet tie, kas to nespēj, ir piesardzīgi pret dajebkuru un dajebko, vienalga, vai ar vai bez maskas, un nesteigsies pievienoties meža sanitāru brigādei.

Vēl jo vairāk to visu apgrūtina tas, ka abi kandidāti vēlēšanas sagaida ar krietnu "kompromatu" bagāžu. Traipi biogrāfijās ir dažādi, taču ir. Abiem caur personisko tie kļūst par valstisko, domājot par valsts tēlu, domājot par to, ka Valsts prezidentam ir valsts reprezentēšanas funkcijas. Izvērtēšanas versijas ir dažādas. Valda Zatlera nodokļu un deklarāciju epopeja ir vairāk juridiska, jo morālie aspekti uz vispārējo ārstniecības tradīciju fona pagaidām it kā iekļaujas pieņemamības robežās. Taču pilnvērtīgu tiesisko novērtējumu noteikti nevar dot līdz vēlēšanu pirmajai kārtai šodien. Savukārt Aivara Endziņa padomju tiesību ideoloģijas un kolaboracionisma epopeja galvenokārt ir tieši morāles kategorijās. Iespējams, dažādu laiku dažādu līdzgaitnieku atmiņas un vērtējumi varētu dot vairāk vielas pārdomām, tomēr galīgu viennozīmīgu verdiktu, visticamāk, nevarēs pieņemt nekad.

Uz visa šī fona ir vēl viena versija, kas gan agrā ceturtdienas rītā pirms Saeimas sēdēs izskatās vairāk nekā nereāla. Ja nav sagaidāma pirmās kārtas izgāšanās, arī attiecībā uz potenciāli vairākuma atbalstu gūstošo Zatleru, varbūt valstiski prātīgāk būtu atlikt vēlēšanas. Kaut vai uz 6.jūniju, kas bija iecerēts sākotnēji. Lai tomēr cik iespējams tiktu skaidrībā par kandidātiem, "kompromatiem" par viņiem un nepolitikāņu novērtējumiem. Savukārt, ja vēlēšanu rezultātā jau šodien ir jauns Valsts prezidents, tas vēl neļauj izteikt pārsteidzīgus secinājumus. Jo no prezidenta pils var arī citādi ieraudzīt, kas notiek Latvijā.